Kad skolu beidzēji izlaidumā saņem izglītības dokumentu, ļoti bieži secinājuma un arī vēlējuma formā mēdzam teikt: ”Nu jums visa dzīve priekšā un visas durvis vaļā…” Šogad šiem vārdiem gribējās piebilst vēl arī, ka, paldies dievam, arī kovida pārbaudījumi nu ir aiz muguras… Bet to gan vairs tik droši nevar apgalvot, jo izglītības un veselības atbildīgo iestāžu gaiteņos jau sācis uz priekšu virzīties kārtējais dokuments par tēmu ”ko ar kovidu darīsim rudenī”?!
Un tieši tāpēc, ka jau divus gadus itin visi, kas mācījušies skolā no 1. līdz 12. klasei, ir izjutuši saprātīgā laikā nepieredzētu pārbaudījumu, ka skolu durvis tomēr nav vaļā un ka mācīšanās iespējas ir pamatīgi ierobežotas, ne lūgts, ne aicināts visus citus aizēno jautājums: kā tas viss ietekmēs jaunieša nākotni? Un atbilžu jau īsti nav. Nemāk izteikties, nemāk rakstīt, nemāk sarunāties – secina skolotāji un mēģina prognozēt, kā pandēmijas attālinātās mācīšanās sekas ietekmēs skolēnus pēc gadiem – vai viņi spēs izmantot visas atvērtās durvis un – vai būs gana stipri, lai spētu par sevi pastāvēt. Šodienas laikrakstā skolu direktori saka, ka izturēt visu šo var un varēs arī turpmāk, taču… Šim, tāpat kā iespējamiem nākotnes pārbaudījumiem ir nepieciešams rūdījums grūtā un smagā darbā, kas nozīmē, ka it jāaudzē muskuļi, lai tā visa dzīve priekšā tiešām arī varētu sākties… Un muskuļi jāaudzē ne tikai fiziski, lai gan tieši vasara tam ir labākais laiks, bet arī garīgi un emocionāli, lai nepazaudētu sevi kovida, dažādu citu pārbaudījumu kalnos un lejās un, galvenais, saprastu, ko pats gribu, vēlos, māku un varu. Protams, kāds te iebildīs, bet ko tad, ja negribu, nevēlos, nemāku un nezinu? Vai mazums dzirdēts par bērniem un jauniešiem, kam pusgadu senās attālinātās mācības bija kā svētlaimes sala, kurā dzīve ritēja paša noteiktā ritmā, nevis klātienes skolas satraucošajā dienas režīma. Kādas durvis, kāda dzīve?!… Tā vienkāršākā atbilde ir, ka arī sevi aiz matiem var no jebkura purva var izvilkt, ja vien purva mošķi kā bērnu grāmatā «Ronja – laupītāja meita» neievelk savās alās… Un pat tad ar atbalstu – ar vecāku, skolotāju, draugu – var tikt atpakaļ uz zemes. Un jau šobrīd var teikt, ja esi pabeidzis mācības vai pārcelts nākamajā klasē, tad virziens pavisam noteiktu ir uzņemts pareizi.