Atzīšos, pirmais, kas ienāca prātā, kad uzzināju par Krievijas opozicionāru vadoņa Borisa Ņemcova noslepkavošanu, bija kārtējais deja vu – tas jau reiz bijis, pieredzēts un arī to, kas sekos, var paredzēt… Un sakrālo jautājumu – diez, kam tas ir izdevīgi? – var arī neuzdot….

Toties var piekrist mūsdienu hibrīdkara ekspertiem, kas cita starpā uzsver – brīžos, kad šādi, it kā nevienas valsts nesākti, neviena nepieteikti ”tautu” kari buksē vai nenotiek tā, kā lielajiem leļļu meistariem gribētos, tiek pastiprināta vardarbība. Vienalga, kādā veidā. Vai nu apšaujot salīdzinoši mierīgus protestētājus, kā tas bija Kijevas Maidanā un protesta akcijās Kairā (vai arī mūsu pašu Barikāžu laikā); vai arī pastrādājot kādus smagus un gana skaļus noziegumus – uzspridzinot skolēnu autobusus, uzbliežot pāris šāviņu pa daudzstāvu namiem vai arī noslepkavojot labi zināmus cilvēkus tā, lai aizdomās varētu turēt daudzus. Bet noķert tikai tos, ko politisko spēlīšu lielmeistari vēlas…

Var piekrist arī tiem vēsturniekiem, kas Ņemcova slepkavībā saskata līdzību ar 1934. gada notikumiem. Tolaik Petrogradā tika nogalināts tautā visai populārais Ļeņingradas komunistu vadonis Sergejs Kirovs. Un faktiski tieši šis notikums aizsāka šausminošo teroru, ko Staļins, kas toreiz un arī tagad tiek uzskatīts par šīs slepkavības pasūtītāju, uzsāka pret sev nevēlamiem līdzgaitniekiem, vairāku gadu laikā nogalinot vairākus miljonus savai valstij, tautai un vairumā gadījumu – arī komunisma idejai uzticīgus ļaudis. Arī Putinam līdzgaitnieku vidū nedraugu netrūkstot, par konkurējošiem spēkiem, kā, piemēram, radikālnacionāļus nemaz nerunājot. Arī Putins šodien, tāpat kā Staļins pirms 80 gadiem, steidzas paziņot, ka pats personīgi vadīs sava skaļākā oponenta slepkavības izmeklēšanu…

Bet kas jo traģiskāk, šoreiz, šķiet, būs vietā A. Čehova stāsts par bisi, kurai, ja reiz tā lugā pie sienas pielikta, noteikti jāšauj – Putins ar savu urrā patriotismu un lielkrievu šovinismu ir tiktāl iekvēlinājis ”daudzcietušās” krievu tautas prātu un garu, ka tas gluži kā ārā pasprucis džins – vairs ne lampā, ne pudelē atpakaļ nebūt. Un Putinam, kā rādās, to nemaz nevajag. Vēl nevajag. Vēl taču tik daudz mērķu, tik daudz ”ienaidnieku” gan viņpus, gan šaipus Krievijas robežai…

Un robeža – ka jau hibrīdkarā – te tur, te pavisam kur citur, te – skaties! – un jau pavisam blakus…