Variācijas par to, kā tiek piepildīts ģimenes kopējais budžets, ir daudz un tās ir atkarīgas no dažādiem apstākļiem un kombinācijām. Tomēr, kad jāķeras pie budžeta sadales – matemātika pavisam vienkārša  – naudas ir tik, cik tās ir, un līdz kārtējai algas dienai vai citai regulārajai finansiālai piešpricei jācenšas iztikt. Ja gadās kas ārkārtējs – var jau, protams, cerēt uz attālas, bet bagātas tantes pāragro aiziešanu vai, ļaujoties uzbāzīgo reklāmu vilinājuma, izmantot kādas ātrās kreditēšanas iestādes visžēlīgos pakalpojumus. Tomēr tie, kā nojaušams, nebūs vis nekādi ilgtermiņas risinājumi, tāpēc ģimenes budžeta plānošanas guru jeb eksperti parasti iesaka veidot kaut nelielus, tomēr uzkrājumus.

Līdzīgi, šķiet, tā tam būtu jābūt arī valsts līmenī, kas tāda paplašināta, bet ģimene vien ir. Vajadzību, nešaubīgi, daudz! Tieši tādēļ no valdības, no Saeimas, kas taču mūsu ģimenes galva, gribētos sagaidīt saprātīgu, atbildīgu un situācijai jeb budžeta iespējām atbilstošu rīcību. Kopumā, neskatoties uz rīvēšanos ministriju starpā, ar demisiju un streiku draudiem fonā, kaut kā nebūt jau to 2015. gada budžetu saplānot ir izdevies. Un, ļoti iespējams, tieši ņemot vērā drīzo Eiropas prezidentūras grožu pārņemšanu, arī budžeta deficītu, visticamāk, izdosies saglabāt normas robežās (kaut salīdzinoši nestabilās koalīcijas dēļ rociņas pāris miljonu apmērā tāpat paslīdēja). Bet jau tagad skaidrs, lai visam pietiktu ne tikai šodien, bet arī rīt, būs vien valdībai krietni jāpiepūlas un beidzot ne tikai jāizrāda, bet arī jārealizē sava politiskā griba veikt reformas ne vienā vien budžeta līdzekļus pieprasošajā sfērā. Vai tā būs ierēdņu skaita samazināšana, sīvāka cīņa ar ēnu ekonomiju vai investīciju piesaiste – laiks rādīs. Bet, klusas aizdomas, ka neba nu vienkāršota algu celšana atrisinās visus mūsu ģimenes – valsts – sāpīgos jautājumus, piemēram, padarīs medicīnu ”pieejamāku” vai izglītību – ”kvalitatīvāku”…