Ir grūti vienam un grūti – sabiedrībā

Redakcijas redzeslokā ik pa laikam nonāk kāds aktuāls, lasītāju rosināts jautājums par nespēju savstarpēji sadzīvot, piemēram, – vienā pagalmā, daudzdzīvokļu mājā, vienā kāpņu telpā, pagrabā vai pat mazdārziņā… Parasti konflikts veidojas, ja tā var sacīt, – no sīkuma, no neieklausīšanās, nedzirdēšanas vai vienkārši un dabiski tāpēc, ka katrai pusei ir savas intereses. Turklāt lielākoties šais pretējās pusēs nonāk dažādu vecumu un dažādu interešu pārstāvji: veci un jauni, aktīvi un klusumu mīloši, dārziņkopēji un līdz zemei pļautā zāliena cienītāji. Varētu jau sacīt, ka nieks vien tas ir, bet… Diemžēl risinājumu šādās situācijās ir gūti atrast, pat ja taisnību meklē policijā vai pašvaldības noteikumos, jo, labi taču zinām, kas notiek, ja kāda sāpe gruzd un gruzd reizēm par gadiem ilgi…

Lai atceramies stāstu par Kurzemes ielas 2 pagalma basketbola laukumu, kas tā arī līdz galam nav atrisināts joprojām. Tāpat jau gadiem Degoles centrā turpinās strīds par kārtību jeb vēdināšanu daudzdzīvokļu namu pagrabos: tiem, kas glabā ražu, vajadzīga vēdināšana, bet cits uzskata, ka tā tīšuprāt gaisā tiek izlaists šobrīd tik dārgais siltums… Diskusijas ir arī par rotaļlaukumu Slampē – strīda liela nav, bet seniori bažījas par to, ka viņu ierasto mieru traucēs bērnu čalas, tikmēr vecāki – gluži saprotami! – vēlas bērnus redzēt acu priekšā – pagalmā… Un tad vēl stāsti par to, ka viens savā mazdārziņā tikai pļauj zāli, bet cits – audzē puķes un dārzeņus…

Ko darīt? Mājas ir uzbūvētas, pagalmi izveidoti, pašvaldības zemes jaunām būvēm tikai tik, cik savulaik zemes komisija atvēlējusi. Vietām – tikpat kā nemaz… Un tad vēl jāsecina, ka daudzdzīvokļu māju pagalmi, – jo strīdi jau lielākoties sanāk no kopus dzīvošanas, – daudzviet atstāti pabērna lomā. Nekāda lielā vērība to plānošanai, veidošanai, apzaļumošanai nav pievērsta, tāpat kā diskusijām par to, kam un kur būt. Esam laimīgi, ja vakarā atrodam vietu automašīnai vai ka bērni nav nekur aizvazājušies, bet spēlējas turpat ceriņu krūmā – gluži kā mūsu pašu bērnībā… Tas pats soliņš, tas pats kociņš un vecās šūpolītes. Tās pašas sievas, kas mūžīgi neapmierinātas un lamājas… Vai varbūt jau citas… Kur vaina?

Varbūt arī tajā, ka no viens puses mēs – iedzīvotāji – tiekam aicināti iesaistīties, nākt un lemt, ko labu un skaistu pagalmā gribētu, ko varētu, tai skaitā kopīgiem spēkiem izdarīt, bet no otras – jēdzīgam projektam, uzlabojumam nav naudas. Un pat tad, kad tāda atrodas un pašvaldība iestartē konkursā, tad  ”atbildīgais” rīkojas pēc savas saprašanas un patikšanas – kur izdomā, tur taisa celiņu, liek piknika vietu, apgaismojumu vai rotaļu ierīces…

Ko darīt? Jāsadzīvo. Un sevis paša un savas veselības labā visieteicamāk, – pa mieram. Bet bez uzklausīšanas, ieklausīšanās un sapratnes, jā, arī bez iecietības un savureiz piekāpšanās otram par labu nekas ”pa mieram” nesanāks.