Jūtams, ka pie varas nākušie jaunie vai nosacīti jaunie politiskie spēki ir pamatīgi iešūpojušies. Mazliet negaidīti, bet visskaļāk sevi pieteikusi Jaunā konservatīvo partija. Negaidīti tāpēc, ka daži no pieteikumiem vairāk piestāvētu par populistiem dēvētajiem KPLV pārstāvjiem. Kāpēc? Tāpēc, ka atmaskojošie paziņojumi un riskantie uzbrukumi, kā, piemēram, tieslietu ministra Jāņa Bordāna izteiktās neuzticības – gan NEPLP vadonei Dacei Ķezberei, gan ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeijeram – domāju, ir daudzu pilsoņu ausīm, acīm un sirdīm gana tīkami, taču realitātē – grūti realizējami, jo juridiski – vāji pamatoti… Mazliet citādi tas ir ar partijas biedra Tāļa Linkaita atklāsmēm Satiksmes ministrijā. Ilgstoša darbošanās sistēmā acīmredzot to ļāvusi iepazīt līdz mielēm, un zināšanas kopā ar neatlaidīgu, pat stūrgalvīgu raksturu ļāvusi mums visiem ieraudzīt, kur un kā aizplūst valsts nauda – zaglīgi, bet – ”likumīgi”. Ar Linkaita palīdzību esam ieraudzījuši sistēmu, ar kuras palīdzību ministriju pārvaldošās partijas ir ģenerējušas naudu visu veidu sev pietuvinātajiem un, kas ticams, daļēji caur ziedojumiem saņēmušas atpakaļ partijas uzturēšanai. Nu īsta politmafija! Gluži tāda pati, kā Rīgas domes struktūrās. Tikai… Lai gan, piemēram, «Latvijas Dzelzceļa» valdes darbības bezkaunības it kā labi redzamas un saprotamas, domājams, ministram un viņa nebūt ne lielajai komandai būs ļoti grūti ar to tikt galā. Jo likumīgi zaglīgā sistēma būvēta gadiem, tās aizsardzībai tiek izmantoti gan komercnoslēpuma neizpaušanas, gan datu aizsardzības apdraudējuma argumenti… Kas atliek? Laikam jau satiksmes ministrs nolēmis iet uz visu banku, un atliek tikai viņam novēlēt izturību un cerēt uz kolēģu žurnālistu apņēmību tikt ar visu jauniegūto informāciju galā, jo skaidrs, ka atklātībā nonākusi tikai aisberga redzamā daļa. Grūti pat iedomāties, kas notiks tad, ja Linkaitis sadomās pieķerties citiem dīvainajiem veidojumiem, piemēram, absolūti brīvajām ostām…

Tikpat negaidīti, taču citādā nozīmē, izrādījušies KPLV politiķi. Un atšķirībā no šīs partijas vēlētājiem, kas sakās esam vīlušies, ka viņu elki tūlīt un tagad neķeras pie visām muļķībām, ko iepriekš sasolījuši, jūtos patīkami pārsteigta par šīs partijas saprātīguma apjomiem. Nu kaut vai abu jauno ministru – Ralfa Nemiro un Sanda Ģirģena – drosme būt apdomīgiem, saprātīgiem un neuzdarboties sev uzticētajās jomās kā buļļiem pa trauku veikalu tikai tāpēc, lai izpatiktu kādai savu vēlētāju grupai. Un tieši partijas atbildīgāko biedru rīcība, manuprāt, ļauj atklāt arī partijas nelīdzsvarotākās daļas patiesās intereses – domāt par sevi, nevis par tautu un valsti.

Vēl vienu, bet ļoti patīkamu pārsteigumu, manuprāt, sagādājis VARA ministrs Juris Pūce (Attīstībai PAR) – tur jābūt ļoti lielai drosmei, lai pieķertos faktiski visu neatkarības laiku uzturētai un kultivētai pašvaldību varas sistēmai. Bet salīdzinot ar iepriekš redzētajiem drosminiekiem, šis ir par galvas tiesu pārāks gan zināšanu, gan domu un runas spēku ziņā.

Šoreiz tikai par košākajiem pārsteigumiem, jo ”vecajo” jeb pie varas jau bijušo partiju darbības izvērtējumu pat pāris teikumos vietas šai slejā nepietiek. Tāpēc par to nākamajā reizē. Bet starprezumējumam gribas cerēt, ka viss, kas tagad notiek, notiek uz labu. Mūsu valsts ir jauna un kā jau jaunam organismam pieklājas, ar dažādām infekcijām tai jātiek galā, tās pārslimojot… Bet imunitāte nevar veidoties bez mūsu – valsts pilsoņu – līdzdalības. Jo tieši mēs veidojam šī ”organisma” atmiņu – redzot, vērtējot, zinot un atceroties…