Atzīšos, esmu viena no tām tukumniecēm, kas ļoti labi un pati no savas ģimenes pieredzes zina, ko nozīmē dzīvot Tukuma vecpilsētā, kur sausā tualete ēkas iekšpusē un ūdens pumpis turpat pie stūra ir liela greznība. Mums tādas nebija. Šaha kluba pažobeles istabiņā visu dienu bija tumšs, tualete – sabiedriskā, bet pēc ūdens – gana labs gabals ejams, jo tuvākais pumpis – pie policijas. Toreiz – milicijas. Bet jā, tie bija drūmie un nabadzīgie padomju laiki. Vairs gan ne tik nabadzīgi, par kādiem pagājušā gadsimta 20. gados rakstīja krievu satīriķis Mihails Zoščenko. Viņš vienā no saviem stāstiem bija saskaitījis, ka vienā dzīvoklī, ja labi pacenšas, var iemitināt arī 13 sīkos ormaņus ar ģimenēm…  Bet tas bija Padomju Krievijā un pēc Pirmā pasaules, kā arī Pilsoņu kara.

Par necilvēcīgiem apstākļiem, kādos dzīvoja un joprojām dzīvo daudzi mūsu novadnieki, diemžēl ar apskaužamu regularitāti gadu no gada nākas rakstīt atkal un atkal. Un, kas jo nožēlojamāk, briesmīgos ūķos, jau trīsdesmit un vairāk gadu par graustiem dēvētos un pat dzīvībai bīstamos mitekļos šodien joprojām dzīvo lielākoties sociāli neaizsargāti ļaudis. Tie, par kuriem ikvienai varai būtu jāpadomā vispirms. Viņu vidū ir gan visu savu darba mūžu smagi strādājuši sirmgalvji un cilvēki ar īpašām vajadzībām, gan bāreņi, gan ģimenes ar kuplāku bērnu pulciņu un bērniem, kam nepieciešama īpaša aprūpe. Jā, un arī ļaudis, kam dažādu apstākļu dēļ dzīvē nav paveicies, kas ir gan fiziski, gan sociāli slimi… Taču varas mainās, vecās nomaina jaunas un… Arī tās ļoti ātri kļūst par vecām. Par vecām varas un labumu sadales principu ziņā. Un principi seni kā pasaule – pirmajā vietā pašu (nu labi, varbūt arī radu, draugu un partijas biedru) amati, algas un labumi, bet rūpes par iedzīvotājiem lielākoties izpaužas tikai tur, kur var iznākt skaistas pašbildes vai kur risinājums varbūt ļautu pirms vēlēšanām vēl pagūt ”aplikt” iespējamos konkurentus…

Bet kas no tā nelaimē nonākušajiem ļaudīm? Tas ir vai nu nekāds, kā, piemēram, gadījumā ar Lauku ielas tualetēm, vai arī ”labāk nemaz nebūtu bijis”, kā domes aktīvistu rīcību raksturo Talsu ielas 32. nama iedzīvotāji. (Par to vairāk lasiet avīzes 4. un 5. lappusē.) Super risinājums – izmitināt daudzbērnu ģimeni divās atsevišķās dažādu stāvu istabās vai septiņu bērnu ģimeni iegrūst 19 m² ūķī bez ūdens un kanalizācijas! Pagaidām!? Lika drusku pagaidīt! Nav dzirdēts un arī budžetā neredz, ka šī vai kāda cita pašvaldības vara tā nopietni domātu par reālu sociālo dzīvokļu izbūvi vai labiekārtošanu atbilstoši mūsdienu izpratnei par cilvēcīgiem un cilvēka cienīgas dzīves apstākļiem. (Lai atceramies istabu ar podu starp virtuves galdu un plīti, kas Tukumā pērn ierādīta vientuļai māmiņai ar mazuli.) Bet ja par māju Talsu ielā 32, tad to, ka daļā šīs ēkas sliktā tehniskā stāvokļa dēļ nedrīkst iemitināt un pierakstīt īrniekus, toreizējā pilsētas izpildkomiteja noteica jau 1985. gadā. Un 2004. gadā tā sauktā Tukuma domes graustu komisija apsekoja šo un vēl 13 citas ”katastrofālā un uz sabrukšanas robežas” esošas ēkas un secināja, ka risinājums rasts… Tai skaitā, ēkas varot gan sakārtot, gan, ja kas, nojaukt. Katrai ēkai tika noteikti tās sakārtošanas termiņi. Ak, jā, arī toreiz tuvojās vēlēšanas. Tās pagāja, un tika aizmirsts gan par termiņiem, gan par pašiem graustiem un tajos dzīvojošajiem ļaudīm…