Pirms neilga laika sabiedrību pāršalca vēsts, ka Valsts ieņēmumu dienesta speciālisti ir izpētījuši un salīdzinājuši Latvijas pilsoņu iesniegtās nodokļu deklarācijas un bankas kontu apgrozījumus, nonākot pie secinājuma, kas jau tāpat bija redzams ar neapbruņotu aci, tikai tagad ieguva visai šausminošus skaitliskus apmērus. Vienkāršā valodā runājot, “garām valsts kasei” ik gadus vēsā mierā plūst neskaitāmi miljoni.

Šodien, runājot par sabiedrībā pastāvošajām negācijām, nereti tiek piesaukts jēdziens “padomjlaika mantojums”, kas tiek vainots dažnedažādās nebūšanās, arī blēdībās ar nodokļiem. Tie, kas piedzīvojuši šos “padomjlaikus” (un statistika liecina, ka no visiem valsts iedzīvotājiem tādu ir apmēram puse), visai labi atceras to laiku tikumus un netikumus. Par visām padomju okupācijas režīma kultivētajām dīvainībām un nejēdzībām varētu sarakstīt neskaitāmas grāmatas, ko daži autori arī visai ražīgi dara. Bet šoreiz gribu pievērsties vienam aspektam, kura sekas vajā mūs vēl šobaltdien un izpaužas tostarp arī nodokļu nemaksāšanā.

Iespējams, visas nelaimes sākās ar tā saucamo dialektisko materiālismu, kas bija viens no marksisma – ļeņinisma filozofijas stūrakmeņiem un komunistiskās ideoloģijas pamatiem, pirmajā vietā izvirzot matēriju. Taču, lai gan materiālismu sludināja, ar to… nerēķinājās. Visiem zināmās Maslova piramīdas principi (Pamatā ir izdzīvošanas, materiālās vajadzības. – Red.) tika rupji ignorēti. Kaut kādā dīvainā veidā propagandas tēvi bija iedomājušies, ka nemitīgā smadzeņu skalošana par gaišo nākotni un vienlīdzību remdēs izsalkumu un liks aizmirst elementāras ķermeņa un sadzīves nepieciešamības. Materiālismu sludināja, bet tajā pat laikā ar to nerēķinājās. Un nav brīnums, ja šāda ačgārna ideoloģija izkropļoja utopiskā komunisma tēlu ļaužu prātos. Rezultātā nemitīgo vispārīgās vienlīdzības daudzināšanu tauta vienkāršoja labāk saprotamā un praktiskā pielietojumā, proti, ja reiz komunismā “visiem viss būs, bet par to nekas nebūs”, tad kāpēc gan neieviest šo principu tūliņ un tagad? Un ieviesa. Visai čadīgi un ar lielu izdomu. Zaga uz vella paraušanu. Kāpēc ne? Viss taču pieder tautai, tātad – mums. Ar nodokļu deklarācijām krāpties tolaik bija pagrūti, tāpēc stiepa prom visu, kas nebija piesiets. Rūpnīcās zaga produktus neiedomājamos apmēros, tirdzniecībā blēdījās ar svaru. No gaļas kombinātiem nesa ārā desas, aptītas ap vidukli, un filejas, paslēptas apakšveļā… Un šādu uzskaitījumu varētu turpināt teju vai visās nozarēs, kur vien kas bija paceļams, noslēpjams, iznesams.

Tolaik gribējās ticēt, ka masveida “sociālistiskā īpašuma izlaupīšana” ir savdabīgs protests pret svešas lielvaras okupāciju. Gribējās ticēt, ka šīs negācijas beigsies, piepildoties dziesmā paustajām ilgām “būt kungiem savā dzimtajā zemē” un “pašiem sev likumus lemt”. Bet nekā…  Šodien, kad laika dzirnas maļ jau ceturto gadu desmitu pašiem savā, brīvā valstī, izlasot Valsts ieņēmumu dienesta atklāsmes un izdarot vienkāršus matemātiskus aprēķinus, jāsāk ticēt, ka sociālistiskā domāšana patiešām laidusi jo dziļas saknes, teju vai ģenētiskā līmenī.

Ir secināts, ka 5,5 tūkstošiem iedzīvotāju starpība starp bankas konta apgrozījumu un tiem ienākumiem, kuri ir deklarēti VID, ir virs 100 tūkstošiem eiro, tātad, nedeklarēti vismaz 550 miljoni. Vēl 13 tūkstošiem nodokļu maksātāju starpība ir no 50 līdz 100 tūkstošiem eiro, tātad vidējā nedeklarētā summa – tuvu vienam miljardam! Savukārt 51 tūkstotim personu nedeklarētās naudas starpība ir no 20 līdz 50 tūkstošiem eiro, tātad vidējā neuzrādītā ienākumu summa gadā – nedaudz zem diviem miljardiem! Ja vēl tam pieskaitām “sīkās” summas, ko ļaudis “aizmirst” deklarēt un kam dienesti fiziski izsekot pagaidām nespēj, tad puslīdz droši var teikt, ka gadā nedeklarēti paliek vairāk nekā trīs, iespējams, pat četri miljardi (!) eiro, no kuriem valstij, vienkāršoti rēķinot, pienāktos ceturtā daļa. Tas nozīmē, ka nelegālā apgrozībā atrodas summa, kas divkārt pārsniedz Rīgas pilsētas gada budžetu un, ļoti iespējams, šī ir tikai aisberga redzamā virsotne.

Ja vēl pie šā visa pieplusojam mūsu aroganto politiķu pieļauto darbaspēka aizplūšanu uz citām Eiropas valstīm un katastrofālo demogrāfisko situāciju, tad nav jābrīnās par to, ka visam pietrūkst. Tāpēc jo lielāku izbrīnu izraisa daži labi projekti, kuros ar vieglu roku tiek izšķaidīti miljoni, kuru pēc tam pietrūkst izglītībai, veselībai un dzīvību glābšanai. Ja leģendārais Mozus pēc tuksnesī pavadītiem četrdesmit gadiem, kas bija vajadzīgi “vergu paaudžu” nomaiņai, būtu redzējis šādu rezultātu, viņš būtu nospļāvies un devies tuksnesī atpakaļ uz vēl vienu “termiņu”. Diemžēl mums, kas ik gadu negatīvas dzimstības rezultātā zaudējam 13 līdz 14 tūkstošus nākotnes nodokļu maksātāju, nav laika šādam restartam. Risinājums ir jāmeklē tagad un tūlīt, bet ne jau, palielinot nodokļus, vai visu vainu uzliekot “padomju mantojumam”. Šoreiz tas nelīdzēs.