Ja visi citi argumenti beigušies, tad ir vēl kāds, kas idejisko pretinieku var nolikt uz lāpstiņām. Ar šo argumentu izglītības ministrs Kārlis Šadurskis bliež sāpīgi, bet precīzi. Nu kurš gan vēlas būt par izkurtējušās padomju iekārtas apoloģētu? Ja izglītības ministrs apgalvo, ka skolas uzsākšana no septiņu gadu vecuma ir veca padomju tradīcija, tad visiem, kas sevi vēlas uzskatīt par progresīvi domājošiem, ir jārosās, lai no šī pagātnes rēga atbrīvotos. Arī VISC (Valsts izglītības satura centra) vadītājs Guntars Catlaks atgādina, ka OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija) rekomendē sākt izglītību agrāk un ka šīs organizācijas pētījumos atzīts – agrīnāka skolas gaitu uzsākšana pozitīvi atspoguļojas augstākos rezultātos. Bet kā tad ar Somiju un Igauniju? Pēc OECD starptautiskā pētījuma 2015. gada rezultātiem šīs valstis izglītības kvalitātes ziņā ir pirmajās vietās, kaut arī tur bērni sāk mācīties skolā tikai septiņu gadu vecumā. Mūsu Izglītības ministrs uzskata, ka, atraujot sešgadniekus no skolas, “pazaudējam vecumposmu, kad iemācīties ir ļoti viegli”. Interesanti, kādos reitinga augstumos lidinātos somi un igauņi, ja ņemtu vērā šos ieteikumus? Turklāt Latvijā neveiksmīgs mēģinājums iesēdināt sešgadniekus skolas solā jau bijis 1982. gadā – tad bērniem tika novērotas izdegšanas un pārslodzes pazīmes.

Izglītības ministru neapmierina ūsaini bārdaiņi, kas sēž skolas solā 12. klasē, kaut tiem sen jau esot laiks doties dzīvē un maksāt valstij nodokļus. Medijos minēts, ka Latvijas situācija nebūt nav unikāla. 19 gadu vecumā jaunieši absolvē skolu Vācijā, Slovēnijā, Dānijā, Polijā, Norvēģijā, Itālijā, Igaunijā, Somijā un citās valstīs, Islandē – pat 20 gadu vecumā. Tā kā lielākā daļa sešgadnieku pirmajos reformas gados 1. klasi pavadīs bērnudārzā (skolas nevarēs nodrošināt sešgadniekiem piemērotus apstākļus), vai nebūtu saprotamāk, ja mainītu pirmsskolas izglītības saturu, bērnudārzā apgūstot to, ko reformā paredzēts iemācīties 1. klasē, un tad ar puķu pušķi rokā sparīgi dotos uz skolu, iegūtu pirmklasnieka godpilno statusu un skolā pavadītu 11 gadus?

Lai paretinātu reformas kritizētāju rindas, Izglītības un zinātnes ministrija ir izveidojusi multfilmu «Kas mainīsies vai nemainīsies, sākot skolas gaitas no sešu gadu vecuma». Tajā stāstīts par Viktoriju un Jāni, kam laimīgi izdevies kļūt par reformas izmēģinājuma trusīšiem. (Puisīti jau arī varēja nosaukt uzvarētāja vārdā – par Viktoru, citādi, ja labi grib, var pamanīt tādu kā nelīdztiesību.) Tiek tēlota sešgadnieku ikdiena 1. klasē. Pēc iesildīšanās vingrošanas un spēles ar burtiem un cipariem Jānītis aiziet diendusā, bet Viktorija to “nevar ciest ne acu galā” un kopā ar pārējiem negulētājiem klausās pasaku. Gribētu gan redzēt tos, kas labprātīgi dosies pačučēt, kamēr citi bērni turpinās rosīties! Kā pedagogi izvērtēs, kuru sūtīt gulēt un kuru – kulturāli bagātināt? Kamēr Jānītis gulēs, Viktorijai jau būs iekrāts bagāts kultūras pūrs. Pozitīvā aizkadra balss filmā saka, ka “dienas foršākā daļa” – dabas zinības skolas dārzā. (Lai izteiktu tik spilgtas emocijas, bez barbarisma “forši” nekādi nevar – pat IZM veidotā filmiņā…) Tātad tiek pārvilkts krusts audzinātāju centieniem lasīšanu vai skaitīšanu padarīt par lielisku nodarbi – filmas veidotāji paši netic, ka tās varētu būt aizraujošākas par pastaigām dabā un fiziskām aktivitātēm. Eksakto zinību, valodu un mākslu skolotāji, lietojiet, kādas metodes gribat, bet dabas zinības un sportu jums nepārspēt – tas jau ierakstīts kāda reformētāja zemapziņā!

Valdība IZM grozījumus Izglītības likumā ir apstiprinājusi, vēl savs vārds sakāms Saeimai.