Tuvojas 16. marts, un Drošības policija jau laicīgi brīdina, ka šogad tas būšot "ļoti īpašs". Tam esot arī savi tikpat īpašie iemesli – nule kā notikušais referendums, attiecīgi ļoti augstā politiskā spriedze un kā punkts uz "i"… priekšvēlēšanu kampaņa un prezidenta vēlēšanas Krievijā. Šie procesi kaimiņvalstī raksturīgi ar pastiprinātu vēlmi atrast ārējo ienaidnieku.
Laikam jau drošībniekiem šoreiz taisnība, jo zināms, ka 16. martā pieteikti jau pieci savstarpēji naidīgi gājieni, kā arī solīts, ka Latviju apmeklēšot dažādi ārvalstu ekstrēmie spēki…
Tā nu ir sanācis (un grozāms tur nav itin nekas!), ka Latvijā (un ne tikai Latvijā) dažādiem cilvēkiem ir atšķirīgas svinamās un arī piemiņas dienas. Turklāt atšķirīgs ir ne tikai simboliskais datums, kurā pieminēt pēdējā karā kritušos, bet pat pats kara nosaukums: 16. martā pieminam vācu karaspēka pusē karojošos latviešu leģionārus, 9. maijā – Lielā Tēvijas kara beigas un sarkanarmijā kritušos, bet 8. maijā kopā ar Rietumu pasauli atzīmējam II Pasaules kara beigas. Nav jau nekā īpašā tajā, ka vienā valstī dzīvojošajiem uz vienu lietu vai vēstures notikumu ir dažāds skatījums. Un būtu tikai normāli, ja mirušo, bojā gājušo, kritušo piemiņas dienas tiktu atzīmētas ja ne cieņpilnā klusumā, tad vismaz iecietībā no tās sabiedrības daļas, kam kritušie atdusas citos kapos…
Diemžēl realitāte ir gana skaudra. Kāpēc? Vienkāršākā atbilde – politiķu iedabas dēļ, jo "vēsturiskie datumi" ir gana pārbaudīta "manta", no politisko cīņu viedokļa raugoties. Nemaz jau nav daudz to iespēju ierindas politiķim darboties, lai izcīnītu sev pietiekami aktīvu un trokšņojošu atbalstītāju pulciņu. Ne jau ekonomisko vai strukturālo reformu gribētāju pulciņā tos meklēt… Diemžēl Latvijas gadījumā "ugunīgo cīņu" datumiem ir arī sava smagā artilērija – impērisko interešu un savu politisko cīņu nomāktā kaimiņu lielvalsts…
Kā rīkoties saprātīgam Latvijas valsti cienošam cilvēkam? Vispirms jau laikam jāatceras, ka pret ikviena miruša, krituša, bojā gājuša cilvēka piemiņu jāizturas ja ne ar elementāru cieņu, tad vismaz ar iecietību. Katrā ziņā jāapzinās, ka jebkuru provokāciju savā labā izmanto Latvijas ienaidnieki, kas pavisam noteikti nelaidīs garām nevienu iespēju vājināt mūsu kopējo valsti.