Tas bija darbdienas rīts kādā skolā. Lielākie skolēni bariņos pulcējās pirmajā stāvā, bet mazākie – kā jakas novilkuši, tā žigli skrēja uz ēdnīcas pusi. Pirmajā brīdī padomāju, redz, cik labi, ka skola piedāvā arī brokastis. Gaismu manā tumsonībā ieviesa vidusskolēni, kas par manu skaļi pausto naivumu pasmējās. Ne jau uz ēdnīcu, bet gan līdz kārumu stendam pēc saldā dzēriena bundžiņām, bulciņām un čipsiem steidzot tikko kā no mājām atnākušie bērni. Mazajiem naudas esot kā spaļu, un pēc saldumiem viņi rikšojot vai katru starpbrīdi – dažreiz arī pusdienu vietā… Tas izbrīnīja. Lai gan pieļāvu, ka kādu varbūt tiešām no mājām vecāki palaiduši ar tukšu vēderu, tāpēc līdzi devuši latiņu bulciņai brokastmaizes vietā, bet ka to – bez brokastīm palikušo – būtu tik daudz, prātā neienāca. Lūk, arī temats pārdomām.
Tieši pēdējos mēnešos atbildīgie par valsts iedzīvotāju veselību sākuši diskusiju par saldināto dzērienu kaitīgumu; ik pa laikam izskan, ka tieši dzērieniem un čipsiem pievienoto garšīgumu raisošo vielu dēļ bērni tos vēlas pirkt atkal un atkal. Tāpēc kāds bezgalīgi činkst pēc čipsu pakas veikalā vai lata – mājās… Arī ražotāji un tirgotāji saka – jo vairāk, jo labāk, un ne par ko savu misiju neredz ne burkānos un ābolos, bet šo piedevu koncentrātos.
Domāju, daudz kur ar veselīgumu nokavēts. Savulaik pareizi bija aicināt darbā uz skolu firmu, lai atslogotu direktoru un pašvaldības budžetu no naudu prasošajām virtuvēm. Taču rokrokā ar firmām nereti nāca arī saldumu-čipsu-konfekšu kiosks, kam tā īsti neviens neiebilda. Galvenais, vienotā kopgalda vietā nu nāca izvēle – karbonāde, kotlete vai čipsi no stenda. Tikai pagastu skolas joprojām cenšas savilkt galus, paturot kopgalda variantu – lai paēdinātu savējos labāk un vairāk. Bet cik ilgi? Kā vārgs pretī stāvētājs našķiem bērniem pusdienās tagad tiek piedāvāta šķēle burkāna vai ābols par Eiropas naudu, taču spēka pieticis programmu īstenot tikai līdz februāra beigām. Bet pēc tam?…