Visskarbākie izteikumi šonedēļ veltīti veselības ministres ziņai par to, ka Zviedrija gatava pirkt Latvijā medicīnas pakalpojumus saviem iedzīvotājiem; raugi, tur esot garas rindas uz dažādām plānveida operācijām, tālab mūsu Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca (TOS) gatava pakalpot. Ar iejūtīgu piebildi – "šobrīd arī Latvijā ir garas rindas, taču cilvēki nevar atļauties veikt operācijas, jo nav naudiņas, ko samaksāt, bet ārsti sēž un gaida…"

Viedokļi par šo tēmu internetā sakūlās ne pa jokam – ja vieni sauca: "Kam mums tādi ārsti, kas nevar ārstēt savus cilvēkus?", tad citi bilda, ka TOS patiesībā no sākta gala ir kā privāts maksas kantoris, kur ārstē tikai maksātspējīgos… Un – vai gan mediķi vainīgi, ja valsts par cilvēkiem nemaksā? Ārstēs zviedrus, būs labāk visiem – pavisam noteikti ārstiem un māsiņām, un varbūt vietējiem asins donoriem kādu latu pieliks. Labāk taču tā, nekā ja medicīnas spīdekļi aizdosies prom no Latvijas…
Tomēr arī jautājumu bezgala daudz – kurā vēl valstī privāts kantoris darbojas valsts uzturētā slimnīcā? Kur taisnīgums pret mazo cilvēku, kam visu mūžu atvilkti nodokļi šo ārstu izglītošanai, slimnīcas (agrāk – institūta) uzturēšanai un modernizēšanai? Kāpēc šodien jājautā: "Ak, tad es uz vienas starta līnijas ar zviedru, par kuru maksās Zviedrija, bet par mani – es pats?" Varbūt lētāk Latvijas iedzīvotājus sūtīt ārstēties uz Zimbabvi, Malavi, kur par četriem dolāriem mēnesi var izvilkt? Varbūt skolotājiem un policistiem vajadzētu sekot ārstu piemēram – mācīt un sargāt tikai maksātspējīgos? Glupie latvieši? Lai apsit viens otru. Kas maksā, tas dzīvo – normāla dabīgā atlase.
Vai vēl labāk – likvidēt birokrātus, kas nejēdz valsti pārvaldīt, bet pakalpojumus pirkt pa tiešo – maksāt policijai tik, cik lielā mērā gribi justies drošs, bet skolai – tik, cik vēlies būt izglītots. Maksāt tikai par konkrētiem darbiem, bet, ja darbs nav paveikts – naudu uz mucas, solītāj! Ja tā būtu, jā… Diez – kas tad būtu?