Mazliet paceļojot pa Latviju, raisās dažādas pārdomas. Iespējams, tās ierastākās, kam apstiprinājumu gūstu atkal un atkal no jauna: ka mūsu dzimtene ir līdz asarām aizkustinoši skaista! Ka te joprojām ir tik daudz neizzināta, nepagūta, neizbaudīta! Ka… savas Latvijas iepazīšanai var arī nepietikt laika…

Bet ir jau arī daudz citu atziņu, kas, ar tādu kā skatu no malas, it kā no cita kalniņa raugoties, ļauj pavērtēt visai valstij, tai skaitā arī mūsu novadam svarīgas lietas. Jo tā tik liekas, ka ne tā Ventspils gadiem koptā lielummānija, ne ar plašu vērienu citviet izvērstā un ar nācijas īpašajām vajadzībām pamatotā dižbūvju sērga uz mums – citos novados dzīvojošajiem – neattiecas. Attiecas, un kā vēl!

Nu, domāju, ka Baltijas lieldzelzceļa projekts tam ir labs piemērs. Tur ne jau tikai mūsu pašu satiksmes nozares un tai apkārt spietojošie politiķi aizspēlējās (vai arī rokas pasildīja; bet domāju, to gan tā pašmāju parlamentāro izmeklēšanas aktīvistu grupiņa, pat ja nebūtu dūmu bez uguns, nenoskaidros). Roku pielika gan kaimiņi, gan mazliet tālāk dzīvojošie somi, un – re-ku, še-ku- kā no gaisa! – ne ar vilcienu uz Berlīni, bet taisnā ceļā bez sliedēm un prieka varam apstāties pieturā «Bankrots». Tālu jau nav, ja visādi rēķinātāji vērtē, ka visa tā uz priekšu un arī apkārt būvēšana savus 9 miljardus eiro jau maksāšot, un, ja zinām, ka Latvijas budžets vien kripatiņu pārsniedz 14 miljardus (tas bez jau šogad pielemtā deficīta), tad…

Labi, dzelzceļš tāds viens, un tiešām īpašs gadījums. Taču, piemēram, Rēzeknē piedzīvotais prātā vieš pavisam ķecerīgas domas. Nu, piemēram, vai tiešām mēs – lielākoties viduvēju ienākumu valsts un iedzīvotāji – varam atļauties un, kas vēl jo būtiskāk, vai maz mums vajag tika daudz un tik grandiozu sporta kompleksu un unikālu kultūras centru?! (Ak, jau iedomājos, cik daudz sašutuma varu, šitā runājot (rakstot), izpelnīties!…) Ja padomājam, finanšu un kvantitatīvi kvalitatīvajos rādītājos paskatāmies?… Diezgan regulāri braucu uz Liepāju, arī Cēsis un Rēzekni nu nākas apmeklēt samērā bieži. Un ļoti jau gribas piepildīt diezgan nogurdinošajā braucienā iegūto laiku vērtīgi un līdz malām, tai skaitā, izmantojot iespēju un baudot īpašu koncertu vai notikumu kādā no četrām pēdējā desmitgadē uzbūvētajām akustiskajām koncertzālēm (piektā – Dobelē, kā noprotams, tapusi par bijušo krievu militāristu ģimenes atvases, tagad oligarha naudu). Un man nav izdevies ne reizi! Tas tāpēc, ka tādi koncerti šais Latvijas mērogiem grandiozajās (gan būvniecības, gan arī uzturēšanas izmaksu ziņā) celtnēs notiek reti. Piemēram, Rēzeknes Gorā tagad, vasarā, kad, atšķirībā no satiksmei nedraudzīgās ziemas, varētu piesaistīt daudz kuplāku apmeklētāju pulku, tādi būs tikai desmit, un tas, ieskaitot arī ikvasaras festivālu… Ieskatoties citu grandiozo celtņu programmā, redzams, ka situācija ir gluži tāda pati. Nu labi, Liepājā vēl ir savs simfoniskais orķestris, profesionālais teātris… Bet arī – galvenais un regulārais notikums Lielajā Dzintarā – ekskursijas ēkas apskatei! Un rezultāts nav ilgi jāgaida – piemēram, Rēzeknes Gora budžetā šobrīd ir 300 000 eiro caurums. Un loģiski, ka tā. Nu kur gan vidēja mēroga pašvaldībā ņemt to naudu tādas ēkas uzturēšanai, par darbinieku algošanu pat nerunāsim!? Arī apmeklētāju, kaut visus Latvijas iedzīvotājus brīvprātīgi obligāti, teiksi, ceturksnī reizi kultūru provincē baudīt nosūtot, nepietiks.

Ir jau vērienīgi – gan Rēzeknē, gan Ventspilī – ir sporta centri, baseini, stadioni, rodeļtrases un spa centri. Skaidrs, ka mūsu daudz cietušie ļaudis to ir pelnījuši, bet… Pirmkārt, viņiem ir daudz citu svarīgu un pat vitāli nepieciešamu pakalpojumu, piemēram, sociālajā aprūpē, veselības nodrošināšanā, pieejamu mājokļu jomā, ka daudzi (iespējams, ka Latgales gadījumā pat vairums) īsti jau neko no tā dižvērtā sporta un kultūras piedāvājuma izbaudīt nevar. Atļauties nevar. Un nekādas plūsmu plūsmas ar kultūras mīļotājiem no citām vietām mums arī regulāri nesanāk. Daudz maz piepildīta, gan ar labiem popkultūras koncertiem, gan apmeklētājiem ir vienīgi mazā Dailīte Rīgā.

Un ja pasākumu nav, jo tik un tā cilvēku zāles piepildīt nevarēs, bet māksliniekiem būs jāmaksā; ja tie, kuriem tas labums it kā radīts, līdz labumam netiek, tad – kāpēc kas tāds vispār tapis? Lai arhitektam par sava gara darba realizēšanu dzīvē un būvniekam (tikai, galvenajam uzņēmējam, ne apakšniekiem) prieks? Nē, nu Ventspils un Rēzeknes gadījumā skaidrs – paši lielo projektu bīdītāji arī pie būvniecības, tas ir, tai atvēlētās naudas tā vai citādi tika, bet citviet? Nu, piemēram, kāpēc mums pašiem, Zemgales vidusskolā, akustisko zāli vajadzēja?! Vai kāds no tiem, kas bīdīja, kas par šiem papildu izdevumiem balsoja, tur kaut uz vienu pasākumu, uz akustiski vērtīgu koncertu bijis? Diezin vai. Kaut vai tāpēc, ka nekā tāda tur arī nav bijis…

Par sporta būvēm atkal savs stāsts, ko varbūt mazāk no iekšpuses zinu, bet, domāju, ka gan jau pie mums arī ir zāles, kur nav svešs arī citviet pieredzētais – sporta zāle, halle jau ir, bet masu, veselības sportam, ģimeņu un arī individuālu sportot gribētāju kustību priekam – nu visam tam, ko projektos tādu lielbūvju celšanas pamatojumā raksta, vietas tā arī neatrodas. Pamatojums dzirdēts dažāds – no tā, ka viss grafiks jau komandām, klubiem, sporta skolai rezervēts, līdz tam, ka ”vispār te basketbolam, ne florbolam vieta atvēlēta” vai ”grīdai laka par švaku, tāpēc – gar malu un lēniņām…”

Nav šaubu, kultūras mantojums jāsargā. Ikvienai mākslai nācijas dvēsele jādaiļo, tam arī līdzekļi jāatvēl. Skaidrs, ka bez vietas organizētai sportošanai neiztikt. Bet apdomai, īpaši valstisku dižbūvju sakarā, tomēr daudz lielākai jābūt!