“Es jau nemeloju, es tikai nesaku taisnību!” tā reiz, jokus dzenot, viens otru kacinājām padomju laika skolas gados. Vēlāk šķita, ka šī atzīšanās kaut kādā ziņā labi atbilst tam laikam tik raksturīgo divu morāļu, konjuktūrai jeb partijas plāniem “piedzītai” puspatiesību vai pat klaju melu atmosfērai. Bet nez kādēļ šis it kā jau senais ”jociņš” ir gana aktuāls arī šobrīd, kad par publiski izskanējušiem meliem un viltu jau runājam daudz augstākā – valsts drošības apdraudējuma – pakāpē?…

Šķiet, par viltus ziņu kā īpašu un ļoti iedarbīgu ieroci tā pavisam konkrēti sākām runāt laikā, kas Krievija anektēja Krimu un uzsāka karu ar Ukrainu. Bet jau pirms tam, bažās par Islāma valsts izveidi, pētnieki bija noformulējuši, ka tieši cīņas virtuālajā, informatīvajā telpā liek domāt, ka līdztekus tradicionāli gadsimtos un pat gadu tūkstošos zināmajam “pasaules kārtību” mainīšanas veidam ir radies jauns – hibrīdkarš. Salīdzinājumā ar veco karošanas metodi, kur labi vai slikti, bet tomēr iezīmējas frontes līnija vai vismaz kara darbības teritorija, kur daudz maz ir zināms, kurš ar kuru īsti karo, un cīņas notiek visnotaļ taustāmās vidēs – uz zemes, gaisā un uz ūdens, jaunā tipa karā nekur un nekam nav robežu, jo smagākās kaujas tiek izcīnītas ceturtajā dimensijā jeb visu mūsu prātos. Izpētīts ir arī ceļš, kā un ar kādām metodēm mēs reizēm varbūt arī pašiem nezinot un negribot kļūstam par kāda veiksmīga hibrīdkara varoņa cīņu biedriem vai ļaunākajā gadījumā – par viņa zombijkara lielgabalgaļu…

Domājat, tas skar tikai kaut kādus dīvaiņus – frīkus un olgalvjus, kas visu dienu dirn, galvu no savām viedajām sakaru ierīcēm vai datoru ekrāniem nepacēluši?! Domājat, ka hibrīdkarš ir tikai kaut kur tur – ārpusē un tālu? Lika drusku pagaidīt, jo klaji meli, puspatiesības un manipulācijas skar katru no mums un, kā šķiet, vai katru dienu! Tapt un tagad. Ar vairāk vai mazāk uzbāzīgām reklāmām tās ienāk mūsu mājās pa visiem informācijas kanāliem, nereti nelūgtas sabirstot kāpņu telpās un pastkastītēs vai, gluži nevainīgi ieslēpjoties it kā pavisam nevainīgās intervijās vai ”sarunās par dzīvi” žurnālu un avīžu lapās. Teiksiet, mēs jau nu neesam vakarējie – uz plikiem āķiem vairs neuzķeramies? Tad kāpēc gan ikviena veikala pārdevēja, ikviens aptiekārs, taujāts par populārākajiem produktiem, nešaubīsies ne mirkli – it viss, kas tiek reklamēts, ir tūdaļ arī pieprasīts? Un, kā gan cita, ja ne masīvās un pat par nelikumīgu naudu apmaksātās reklāmas dēļ par mūsu valsts eiroparlamentārieti tika odiozā un vairāk gan izsmietā, ne par piemērotāko atzītā Iveta Grigule?!

Reklāmu blaknes ir nepatīkamas, taču, manuprāt, tās nav ļaunākais ierocis smadzeņu karā, jo, lai gan labi sagatavo augsni dažādām manipulācijām, tomēr ir ierobežojamas gan ar likuma pantiem, gan arī pašmācības ceļā. Piemēram, nu neesam taču vakarējie un neņemam par pilnu rubli visu, ko, teiksim, priekšvēlēšanu laikā sola politiķi! Sākam taču arī analizēt un skatīties gan to, kas ”smukajam” runātājam kabatā, gan azotē; vērtējam, kas viņš ir un ko darījis pirms grib nolikt ”savas vieglas dienas” sabiedrības labā…

Bet, manuprāt, ar daudz augstākas pakāpes hibrīdieročiem mēs tiekam ietekmēti tad, kad kādu nepatīkamu vai pat neglītu un nelikumīgu lēmumu grib paslēpt ar ”pētījumiem” un ”sabiedrības aptaujām”. Tā, piemēram, šogad ”pētnieki” secinājuši, ka saules trūkuma dēļ iet bojā Latvijas piekrastes meži, tāpēc… tie ātri jācērt nost! Ir mums arī pētījums, kas secina, ka, atšķirībā no pārējās Eiropas mūsu medniekiem ir jāļauj šaut daudz lielākā apjomā gan vilki, gan lūši (gan arī, iespējams, lāči), jo kādā ļoti slepenā un anonīmā aptaujā, kas veikta vārdā nenosaucamās skolās un mednieku kolektīvu vidū, secināts – bērni no vilkiem un lūšiem baidās, lāči izposta dravas, tāpēc… nu ja, ”zinātnieki secina” – Latvijas medniekiem vajag īpašo statusu saglabāt, jāšauj tik visu, ko izdzen no meža, nost! Kāda interesanta aptauja ”par iedzīvotāju lasīšanas paradumiem” veikta šovasar vairākās pašvaldībās. Un, kaut aptaujas veiktas galvenokārt pašas pašvaldības iestādēs, pagastu pārvaldēs un domēs un, cik nu izdevās noskaidrot, tādējādi katrā aptaujāts salīdzinoši neliels skaits cilvēku, secinājums ir mums – neatkarīgajiem medijiem un žurnālistiem darbam kopumā iznīcinošs. ”Aptauja parāda, ka mūsu novadā cilvēki ir noguruši no negācijām, viņi grib lasīt vairāk labās ziņas…. Tāpat viņi gribētu domes avīzīti saņemt daudz biežāk,” par ”pētījumā” secināto klāstīja pašvaldību pārstāvji. Un nav taču melots, jo nebūs taču daudz tādu, kas atteiktos, ja viņiem bez maksas piedāvātu, piemēram, pusdienas, jaunu drēbju kārtu, friziera pakalpojumu vai, kā šajā gadījumā – avīzi…

Un ir jau arī vēl kāda no padomju laikiem labi zināma metode – ”darbaļaužu vēstules”. Par to, kā tās strādā, mums, tukumniekiem, laikā, kad tapa Pārupes iela, labi atgādināja Tukuma dome… Tas nekas, ka gan pašiem rakstītājiem – ”daudzajiem uzņēmējiem”, gan domes atbildīgajiem bija labi zināms, ka pēc pusgada ”ievērojamus materiālos zaudējumus” radošais pagrieziens uz Smārdes ielu atkal tiks atļauts, tik un tā tieši šī ”darbaļaužu vēstule” bija kā galvenais un arī pietiekamais iemesls, lai faktiski jau nelikumīgi uzbūvētu ielu atsevišķiem ”darbaļaudīm” par visu novada iedzīvotāju naudu…

Te tikai daži piemēri, bet, domāju, tie labi ilustrē, ka karā par mūsu domām, lēmumiem un tiem sekojošo rīcību aizmugures nav. Šai karā piedalāmies mēs visi – gan tie, kas raida kādu ziņu vai vēsti sabiedrībai, gan tie, kas redz, dzird, lasa, analizē un secina. Un, kaut visi, ikviens no mums, esam nemitīgi pieaugošās informācijas frontes kareivji, pieņemot lēmumus, vismaz par savām domām, dzīvi un rīcību mums jāspēj būt gan kaprāļiem, gan ģenerāļiem.