Šīs nedēļas nogalē – šodien un rīt – kā pilsētās, tā pagastos atzīmēs Lāčplēša dienu. Ļaudis dosies uz piemiņas vietām, noliks ziedus Lāčplēša ordeņa kavalieru kapu vietām, godinās, stāvēs pie pieminekļiem, aizdegs sveces un kopā atcerēsies Latvijas Brīvības cīņas.

Šogad 11. novembrī aprit 98 gadi, kopš Latvijas bruņoto spēku uzvaras pār Bermontiādi Rīgā; paiet 97. gadi, kopš 1920. gada 11. novembris tika noteikts par Lāčplēša Kara ordeņa svētku un pasniegšanas dienu un kļuva par Latvijas brīvības cīņās kritušo varoņu piemiņas dienu. Un jau gandrīz 30 gadus atjaunotajā Latvijā ļaudis dedz svecītes māju logos, kapsētās, dodas lāpu gājienos un piemin dažādos gados kritušos karavīrus, kas savu dzīvību atdevuši cīņās par Latviju.

Par to visu vislabāk var aizdomāties kritušo karavīru atdusas un piemiņas  vietās, piemēram, Lestenes brāļu kapos, lasot karavīru dzimšanas un miršanas datus un izrēķinot, ka šajā saulē toreiz jaunie puiši, vīri, brāļi, arī jau tēvi pavadījuši vien 18, 20, 25… gadus. Aiz katra ieraksta kapu plāksnēs ir atmiņas par cilvēku, kura neizdzīvotā dzīve aprāvās neizstāstīta; un labi, ja šo karavīru ģimenēs zina, kur dēls, brālis vai vīrs kritis, apbedīts un pieminēts… Par to, cik jaunus mūžus aprauj karš, pirms diviem gadiem lika aizdomāties arī 236 leģionāru pārapbedīšana Lestenes Brāļu kapos – arī šo no Krievijas pārvesto karavīru mūžs reizēm pat nesasniedza otro desmitu…

Šādas – skaudras un grūti lasāmas – ir Latvijas vēstures lappuses dažādos gadus desmitos, divos karos un arī it kā jau miera laikos…

Protams, no šodienas mierpilnās dzīves skatu punkta tiešām grūti iztēloties kara ainas un kara šausmas, taču, ja par to visu nedomāsim, ja ik gadu neatcerēsimies, ja ļausim piemiņas vietām aizaugt ar zāli, droši vien tikpat vienaldzīga var palikt arī mūsu sirds. Tieši šī kopā būšana Lāčplēša dienā ir tā rīcība, kas netieši apliecina, ka mēs neko neesam aizmirsuši. Un lai arī gribas dusmoties, ka jau pāris minūtes pēc svinīgā pasākumā kāds izspārdījis sveces vai zemē nometis lāpu, atliek cerība, ka jauno cilvēku sirdīs, kādos visslēptākajos sirdskaktiņos būs palikusi kripatiņa no īpašās tautas vienotības, savu sakņu sajūtas. To nevar radīt ne ar gudriem vārdiem, ne garām lekcijām vai skarbiem piemēriem – ar savu klātbūtni it visā, kas svarīgs tautai, valstij, tēvzemei, kas svarīgs paša ģimenei, ir sava Latvija paša sirdī gluži kā sveces un lāpas liesma jāiededz atkal un atkal no jauna!