Lai arī laime mīlot klusumu, tomēr neslēpšu – viena no lietām, kuras dēļ vien varu sevi saukt par laimīgu cilvēku, ir iespēja tādā vai citādā veidā piepildīt savu jau bērnībā izloloto sapni. Vismaz joprojām tiekties uz to un būt noderīgai…

Esmu augusi un skolojusies dziļākajos stagnācijas gados, kas vienlaikus jau arī bija gana ”vaļīgi” dažādu represiju ziņā. Un varbūt tāpēc rūpes par mūsu nācijas pastāvēšanu, tai skaitā arī par valodas saglabāšanu ir jau bērnībā atrasts mērķis. Jā, jā, jau klasē sestajā apņēmos, ka man noteikti būs daudz bērnu – nu kādi 10 noteikti, un visi – no bērnu namiem (jo ej, nu zini, kā ar tiem vīriem-tēviem var gadīties)! Un visi būs vai kļūs par lepniem latviešiem! Lai vēl vairāk ko darītu lietas labā, būšu latviešu valodas skolotāja! Nē, nepārprotiet, 80. gadu sākumā nebiju nekāda disidente, bet taisnības cīnītāja gan. Un pēc papīriem taču padomju laikā arī bija svarīga nacionālā kultūra un vispārējs internacionālisms – tāds, kur katrai kultūrai, katrai valodai ir īpaši svarīga loma un vieta. Pēc papīriem, bet reālajā dzīvē… Piemēram, pat neskatoties uz manu krievisko uzvārdu, arī es savos 11 gados jau biju piedzīvojusi tagad gandrīz par mītu uzskatīto, bet toreiz izplatīto uzbrukumu – mana vecuma krievu meitenes tepat, Latvijā, pionieru nometnē ātri visus nepareizos nolika pie vietas, agresīvi un organizētā grupā pieprasot, lai beidzam runāt ”na sobačjem jazike” jeb tai suņu valodā… Tas bija tik pazemojoši un netaisnīgi arī tiem laikiem! Tāpat kā tas, ka gadu no gada skolā krievu valodas un literatūras stundu skaits auga un auga, līdz vidusskolā jau bija dubultā pārsvarā pār latviešu valodu… Skaidrs, ka kaut kas bija steidzami jādara! Jā, tā arī nolēmu, ka bez savu iespējami daudzo bērnu nacionāli-patriotiskās audzināšanas būšu viena no tām latviešu valodas skolotājām, kas noteikti iemācīs, pārliecinās, iedvesmos!… Un likās, ka tas ir pavisam viegli – atliek tik mudināt apzināties, kāds dārgums, kāds brīnums mums pieder! Atliek vien atgādināt to smago ceļu, kā nieka 160 gadu laikā no noniecinātas ”bauru vaukšķēšanas”, caur aizliegumu desmitgadēm un aizspriedumiem, pašu nodevīgās tieksmes pēc pārvācošanās vai pārkrievošanās esam savu dimantu uzspodrinājuši briljanta mirdzumā… Atliek vien dot iespēju un, ja nepieciešams, sargāt savu valodu ar likuma spēku… Protams, ne tā, kā to šobrīd rosina par slīpajiem (liekulības un divkosības dēļ) dēvētie ultranači-langisti un kā to, piemēram, mēģinājusi ieviest kāda Jūrmalas skola, kur bērniem arī starpbrīžos un neformālos pasākumos aizliegts runāt krievu valodā, turklāt paredzot arī soda sankcijas. Nemaz nerunājot par to, ka tā ir vardarbīga un netaisnīga, necilvēcīga prasība, tā turklāt ir teju vai nokopēta no 19. gadsimta beigu skolu noteikumiem. Tie, piemēram, arī tepat, mūsu tagadējā upīšskolā paredzēja bargus sodus bērniem, kas savā starpā sarunājās dzimtajā jeb latviešu valodā krievu valodas vietā (viens no sodiem paredzēja, ka vainīgajam jāstaigā ar kaklā pakārtu ķēdēs ievērtu pamatīgu un ļoti smagu koka gabalu ar uzrakstu ”es runāju latviski”)…

To, ka mums – visiem tiem, kas tic nācijas un attiecīgi arī nacionālās kultūras pamata – latviešu valodas – nākotnei, ir atkal jādara vairāk, sapratu brīdī, kad izdzirdēju, kā mani mazbērni, tolaik vēl bērndārznieki, rotaļājoties sarunājas dīvainā valodu mistrojumā, ieklausoties sapratu – pamatā saruna rit… angļu valodā. Bet skolas ikdiena dažbrīd ir pat biedējoša… Un ne tikai vājās lasīt un rakstītprasmes dēļ… Bailes par mūsu valodas turpmāko pastāvēšanu piezogas, piemēram, arī brīdī, kad viens no klases gudrākajiem un uzcītīgākajiem skolēniem atzīstas: ir sapratis, kāpēc tik grūti rakstīt latviski, jo īpaši diktētu tekstu. Tas tāpēc, ka… nākas visu dzirdēto… tulkot. Vispirms uz angļu valodu, tad – latviski… Bailes par to, ka varbūt jau par vēlu, ir arī tad, kad trīs ļoti zinošas un zinātkāras meitenes starpbrīdī aizrautīgi kaut ko stāsta un es tikai pēc brīža aptveru, ka… nesaprotu ne vārda! Jo tas ir valodas mistrojums, kurā latviskie vārdi ir mazākumā… Jāpiebilst, ka neviens no šiem bērniem, gandrīz jau jauniešiem nav dzīvojis Lielbritānijā…

Lai savu valodu nosargātu, mums ir jādara vairāk! Varbūt vispirms jau pašiem noliekot malā telefonus, datorus un… aprunājoties ar saviem bērniem. Tāpat – par neko un vienlaikus par visu. Svarīgākais, ka ar mīlestību, patiesu interesi un – latviešu valodā. Tas, manuprāt, būtu labs sākums…