Rīt 8. maijs – nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena. Šķiet, dzīves vēstures grāmatā nav pretrunīgākas lappuses par šo: viens brālis vienā armijā, otrs – pretējā ierakumu pusē… Un ne viens, ne otrs, savas brīvas gribas vadīts… Lielvaras lika, pavēlēja, aizsūtīja. Nelīdzēja ne mātes, ne līgavas asaras, nedz paša gribēšana vai nevarēšana…

Bet vienmēr jau cilvēkam, arī pašos traģiskākajos dzīves brīžos paliek izvēles iespēja. Iespēja palikt cilvēkam… Un tad jau nav svarīgi, kurā ierakumu pusē necilvēcības labā karojis… Ne viens vien, kuram pašlaik ir pāri sešdesmit gadiem, atceras, kā viņu ar šokolādēm barojuši vācu karavīri, kā vācu ārsti kara laikā palīdzējuši izveseļoties, iedodami zāles smagi slimam latviešu bērnam. Droši vien līdzīgus cilvēcības piemērus varētu rast arī otrā ierakumu pusē karojošo vidū. Ir arī galēji pretējas liecības, piemēram, kā krievu karavīri jau pēc kara Engurē nošāva aptiekāru un viņa māti tikai tāpēc, ka vēlējās iegūt spirtu. No otras puses, pagaidām līdz galam neizpētīti ir traģiskie notikumi 1941. gadā, pašā kara sākumā, kad Valmierā, Ķelderlejā pie Gaujas, Valkā, Gulbenē, arī Tukumā, pie Valguma ezera, dzīvību zaudēja ne tikai tā laika padomju aktīvisti, bet arī inteliģence – skolotāji, ārsti, garīdznieki, vienkārši laukstrādnieki, tirgotāji. Viņi zaudēja dzīvības tautības vai vienkāršas… necilvēcības dēļ.
No cilvēcības pozīcijām raugoties, dažkārt tik neizprotama ir matu skaldīšana, kad strīdamies un vēlamies uzspiest savu dažādu iezīmdienu dēļ – kurš bija labāks, varonīgāks, godināmāks – sarkano vai zili pelēko pusē karojušais? Kad un kurus bojā gājušos karavīrus godināt – vai Lāčplēša dienā, vai arī 16. martā? Varbūt 8. maijā? Vai tomēr 9?
Un tieši tāpēc – tukšo un muļķīgo strīdu dēļ – ir labi, ka rīt svinam Ģimenes dienu, bet mēs Latvijā īpaši godinām Māti.