Ir grūti, ja ir, bet vēl grūtāk, ja nav
Šķiet, tieši šogad – vairāk nekā citos no atgūtajā neatkarībā nodzīvotajiem 24 gadiem – piedomājām, ko īsti šī neatkarība mums nozīmē.
un ko īsti nozīmē vārds “brīvība”, jo tieši šādā dimensijā, sajūtā un realitātē vai ar šādu apziņu šos gadus mēs dzīvojam?! Kā vārdnīcas šķirklī teikts – brīvība ir stāvoklis, kad nav nacionāli politisku, politisku, ekonomisku un cita veidu spaidu un ierobežojumu. Piekritīsiet, tāds nekonkrēts apzīmējums; varbūt tāpēc šis vārds salikumā ar neatkarību un demokrātiju ieguvis tādu kā bikšgumijas stāvokli – vari stiept vai locīt, kā gribi – ļaujas. Un vienīgais, ja pārāk izstiepsi un ātri atlaidīsi, ko vari dabūt – pa pirkstiem. Jo ir taču brīvība…
Redz, cik ļoti (vai ātri) var aizmirst pagātni un cik ļoti var pierast, ka brīvība ir tik vispārpieņemama un saprotama un ka tāda te vienmēr ir bijusi. Šais 24 gados ir izaugusi paaudze, kas – par laimi – nav izjutusi nekādus spaidus un ierobežojumus, pāridarījumus un šausmas. Viņi ir izjutuši 24 gadus laimīgas bezierunu brīvības. Jo tiešām, ja nav spaidu, tu arī nejūti ierobežojumus – tad var tikai brīnīties, ka reiz, lai aizbrauktu ciemos pie vecmāmiņas Mērsragā, vajadzēja instanču atļauju, bet ārvalstu radus Tukumam pat tuvumā nevarēja rādīt… Nemaz nerunājot par to, ka atklātas sarunas darba kolektīvos bija iespējamas vien tad, kad “īstie“ cilvēki nebija blakus… un nemaz nerokot nopietnu represiju virzienā. Bet varbūt to atgādināt vajadzētu bieži un regulāri, lai daudziem tukša runātājiem nenāktu pat prātā teikt, ka tādai “nespaidu” ikdienai padomju Latvijā nav bijis nekādas vainas. Tiešām nekādas?!
Bet. šķiet, ar atmiņām un pagātni ir kā ar tāliem radiem – no acīm nost, no sirds ārā. Tikai vienmēr, kad dzirdamas tādas runas, ir jādomā, ko nozīmē šāda vaļīga runāšana un bijušā režīma slavēšana – vai tā ir savdabīga brīvības izbaudīšana, muļķība, nezināšana vai spēles ar uguni – ja reiz gumija padodas raustīšanai, tad jāmēģina…
Lūk, kādas pārdomas izraisījās un pie gala nenonāca, jo pretī būtu jāliek viens vienīgs – aizlīmēt mutes. Bet tas, kā zināms, ar brīvību nav savienojams.
