Jau šonedēļ Saeimas vēlēšanas, un, tām gatavojoties, esam uzklausījuši ne tikai viedokļus par to, kāpēc noteikti tajās jāpiedalās, bet arī par to, kā pietrūkst, lai, piemēram, varētu ērti nobalsot. Un viens no īpaši vecāka gadagājuma cilvēku ieteikumiem bija padomāt, lai cilvēki ar kustību traucējumiem varētu nobalsot ikvienā vēlēšanu iecirknī Tukumā un lai nebūtu jāiet uz tādu, kur to var izdarīt ērtāk – vienalga, vai esi invalīdu ratiņos, pārvietojies ar spieķi vai, piemēram, tev uz vēlēšanām jāiet kopā ar mazuli ratiņos…

Te gan jāsaka, ne tikai vēlēšanu dēļ, bet arī citu notikumu, pasākumu dēļ, piemēram, kultūras nams vienmēr bijis tas nepieejamākais, turklāt cerība, ka pārbūve šo gadu desmitiem ilgušo problēmu atrisinās, tā arī nav piepildījusies. Bet ne jau tikai kultūras nams “pie vainas”, – grūti iekļūt arī citās pašvaldību ēkās, piemēram, muzejos, skolās, tai pašā domē cilvēks tiek tikai pirmajā stāvā, lai gan zāles, kur notiek sēdes, ir otrajā…

Bet ne jau tikai šie ir tie sasniedzamības klupšanas akmeņi. Kāda kundze uzskaitīja daudzus klupšanas iemeslus vārda vistiešākajā nozīmē, kam gadiem neviens nepievērš uzmanību. Viņa vaicā: vai tiešām visiem aku vākiem jābūt tik ļoti virs ietvēm paceltiem, ka, piemēram, pie pašas cilvēku ieejas domē tas bijis pavisam izlīdis uz āru? Vai tad, kad remontēja bruģi Brīvības laukumā, neviens neiedomājās paieties pa Pils ielu un arī tur izdrupušos akmentiņus nomainīt? Ja reiz koks nokaltis un no vietas izņemts, kāpēc šo vietu pretim Dzimtsarakstu nodaļai nevar aizbruģēt, lai cilvēkiem kājas neķeras? Kad beidzot salabos kāpnītes pie luksofora Meža ielā, kur bruģakmeņi kustas un aiz metāla stīpas ķeras kājas?… Jāteic, visi šie darbi, kuras papildinājām arī ar saviem novērojumiem, ir tādi, kam nevajag ne projektus, ne konkursus, ne lielu naudu, tikai gribēšanu, taču tās izpaliek mēnešiem, reizēm pat gadiem. Tā vien liekas –nu kā to visu var neredzēt un kā pašiem atbildīgajiem neriebjas, ka te viens caurums, te – otrs… Un tas kopumā arī rada to paviršo pilsētas izskatu, pie kura patiesībā paši arī tā – pamazām vien – arī pierodam. Varbūt atbildīgie jāaicina, kā jau esam daudzkārt aicinājuši, – paieties ar kājām, jo tieši tas ļauj paskatīties uz pilsētu nedaudz citām acīm… Un tad varbūt varēs pamanīt vēl daudz ko interesantu…

Protams, visas sarunas vienmēr aizved arī līdz poliklīnikas un tirgus laukumam, kas abas esot Tukuma kauna vietas, jo traucē ērti staigāt. Tirgus laukumam veciem ļaudīm labāk vispār esot iet ar lielu līkumu, jo tur trauma garantēta ikvienam, kas kaut uz brīdi zaudēs te īpaši nepieciešamo modrību.

Šajā visā, protams, ir daudz emociju, bet – lai arī bieži tiek teikts, ka iedzīvotāji ir neaktīvi, patiesībā… Ja kādam būtu vēlme viņus tā no sirds uzklausīt, tad noteikti nāktu arī saprašana, ka bojāts bruģis, piemēram, tiešām traucē, turklāt – ikvienam.