Pēdējā laikā plastmasas maisiņu klātbūtne dara mani nervozu. Tie ir visur – arī tur, kur tiem nepavisam nav jābūt: ceļmalās, mežā, pie jūras… Kad iedomājos par to, cik maisiņu manā ģimenē tiek patērēts, tad domu gājiens sastingst pie “šausmīgi daudz". Vides ministrijā skaita precīzāk un ir aprēķināts, ka viens cilvēks gadā patērē 2200 plastmasas maisiņu, bet dabā tiek izmesta 21 tonna šo īslaicīgi derīgo mantu. Ja vēl padomā, ka maisiņi ir ilgdzīvotāji un arī maniem bērniem un mazbērniem atgādinās par mani…

Draugs internets pastāstīja, ka Vidusjūrā peld 250 miljardi plastmasas, kuru kopsvars ir 500 tonnu. Iedomājieties milzīgu plastmasas klīstošo holandieti, kas dreifē pa pasaules jūrām un, savā ceļā savācot peldošās drazas, kļūst arvien lielāks un lielāks!
Atceros ainu Berlīnes zooloģiskajā dārzā, kur ērglis nostājās draudīgā pozā iepretim plastmasas maisiņam, ko vējš vieglprātīgi bija iepūtis būra režģī. Ja es būtu režisore, tad ar šo ainu sāktu A. Hičkoka filmas «Putni» rimeiku, kurā putnu vietā visu dzīvo pasauli apdraudētu plastmasa. Patiesībā līdz ar plastmasas maisiņu vieglo un lēto pieejamību ir izlaists džins no pudeles, un būs grūti to iemānīt atpakaļ.
Papīra iepakojums arī nav risinājums – lai iegūtu tonnu papīra, jānobendē 14 koki. Kamēr nav plaši ieviesti videi draudzīgie biopolimēru materiāli (par pilnīgu sadraudzību gan šaubos), tikmēr ir jātaupa un jāatsakās no tā, kas ir domāts vienreizējai lietošanai.
Kādreiz satīriķis M. Zadornovs, atdarinot pārtikušā rietumnieka skata punktu, ironizēja par padomju sieviešu paradumiem: glabāt cauras zeķubikses (jo – var pavilkt zem treniņbiksēm, ejot uz dārzu) un mazgāt plastmasas maisiņus (īpaši vērtīgie tika pat gludināti). Nez vai padomju sievietes domāja par ekoloģiju, vienkārši – dzīve piespieda taupīt. Jāmācās arī mums – vēl jo vairāk tāpēc, ka naftas izsīkums nav aiz kalniem un varbūt to labāk pietaupīt vērtīgāku lietu, nevis plastmasas nieku ražošanai?