Runāt par Latviju varu tikai personiskās izteiksmēs un, ja jārunā par dzimtenes mīlestību, tad vispirms iedomātu vietas, kas tuvas. Tomēr šo tuvināšanos liegi patriotiskām noskaņām iebremzē divi apsvērumi: pirmkārt, nav man mīļo stūrīšu; otrkārt, pieķerties vietai nav moderni – ja tēva sēta pieprasītā vietā, tad labāk to pārdot, atpakaļ neskatoties. Tas esot normāli – kāds tur dzimtais koks vai akmens!?

Dzimtenes mīlestību nepieminēsim. Varbūt tāpēc, ka manu bērnības rotaļu vieta bija blokmājas pagalms, bet dzīvoklī istabu dalījām uz trim. Tāpēc tad ar pilnu krūti elpoju vien dabā, un tā visur mīļa – kā tajā Paula dziesmā par Slīteres siliem un Zilā kalna atbalsīm. Jā, Latvija daudzviet skaista, mīļa un īpaša, bet sirdi aizraujošu skatu netrūkst arī citur – ne mums tādi kanjoni, ne kalni, ne okeāni, drīzāk – mūsu dižums mazajā. Jautājums tikai – kā ar šo mazumiņu pasaules vējos nepazust?…

Varam būt lepni – savā apzinātajā vēsturē neesam ne pārvācojušies, ne pārkrievojušies – starp lielvarām izdzīvojuši, taču – varbūt tas tāpēc, ka esam saudzēti paši no sevis?… Kāpēc tagad daudzi no mums – radi, draugi, vienā vārdā sakot –  savējie, dzīvo svešumā? Kāpēc tiek runāts par nākmo emigrācijas vilni laikā, kad Latvijā labprāt iedzīvojas krievi, ukraiņi un… ķīnieši?

Arī es lāgiem ieklausos patriotiskās runās, taču ar dalītām jūtām – lai par dzimtenes mīlestību runā tie, kam ir ko zaudēt – amatus, īpašumus, ērti iekārtotu dzīvi, bet – lai nerunā visu vārdā. Man būtu kauns teikt ”mēs” un runāt par dzimtenes mīlestību sociāli sašķeltā sabiedrībā – valstī, kur vidējais pensionārs līdz kapa malai nesakrās tos tūkstošus, ko kārtīgs valsts darba veicējs mēnesī nopelna… Tad pie kā turēties un mīlēt? Protams, pie tuvajiem un mīļajiem – arī tiem, kas svešumā ar sapni atgriezties…