Mierinu sevi ar domu, ka man tik ierastā un mīļā iespiestās grāmatas forma pastāvēs vēl vismaz gadus trīsdesmit, un es, grāmatas šķirstot, pēc sirds patikas varēšu čaukstināt papīru, nevis taustīt ekrānus vai dažādas pogas. Pie minētā laika sprīža nonācu, meklējot paralēles grāmatniecības vēsturē. Arī 16. gadsimtā pēc Gūtenberga ”apvērsuma” pastāvēja divas grāmatu formas – gan iespieddarbi, gan manuskripti, kas tika uzskatīti par īstajām grāmatām. Tikai 16. gs. sākumā sāk dominēt drukātās grāmatas, tātad – pāreja uz citu formu jeb tradīcijas pārvarēšana ir ilgusi apmēram piecdesmit gadus. Ceru, ka roku rokā mēs – es un taustāmās grāmatas – sagaidīsim un pavadīsim vecumdienas.

Grāmatas ir bijušas manas padomdevējas, skolotājas, izklaidētājas. Pusaudžu gados mani vienmēr saniknojis fakts, ka aptrūkusies lasāmviela, tāpēc, braucot uz laukiem kaut uz vienu dienu, esmu ņēmusi līdzi vairākas grāmatas – drošībai, ka vēl kāda ir rezervē. Lasīšanas dēļ esmu dabūjusi pa zobiem…. ar elektrisko strāvu, jo, slēpjoties zem segas, satraukumā pārkodu naktslampiņas vadu. Ticu E. Brontes «Kalnu auku» pārdabiskajai ietekmei uz cilvēku, jo studiju laikā liela daļa romāna lasītāju saslima. Var jau to, protams, izskaidrot ar gripas laiku un to, kas grāmata ir baciļu pārnēsātāja, bet kāpēc gan to nepiedēvēt grāmatu maģijai? Bibliotēkas apmeklējums man vienmēr ir bijis saldais ēdiens, un apbružātākās grāmatas – lasīšanai vispievilcīgākās. Grāmatas mācījušas, kā gatavot ēst, kā kopt bērnus. (Paldies Bendžaminam Spokam!) Tās ir bijušas arī kā vēstules no tēva, ar kuru man neizdevās parunāties, bet kas mantojumā atstāja grāmatas, kuras maza cilāju un centos izlasīt. Tikai nesen uzzināju, kas bijusi tēva mīļākā grāmata, un man šķiet, ka esmu atklājusi tiltu, kas ved mani pie viņa.

Uz grāmatām esmu arī dusmīga, jo tās man radīja ilūzijas un traucēja ieraudzīt reālos cilvēkus un izdzīvot īsteno dzīvi, – tās ir bijušas īstākas un interesantākas par realitāti. Un grāmatas man ir atriebušās – kad ar netīru sirdsapziņu dārzā sadedzināju nolietotu grāmatu, izrādījās, ka līdz ar «Rebeku» sadegusi arī mana dāvanu karte «Zvaigznē ABC».

Uz pārdomām par grāmatas nozīmi manā dzīvē rosināja unikālā izstāde Gaismas pilī „«1514. Grāmata. 2014», kur līdz nākamā gada 31. martam var apskatīt un digitāli izšķirstīt 80 grāmatas, kas izdotas 1514. gadā. Šos materiālus Latvijas Nacionālā bibliotēka ir aizņēmusies no 18 Eiropas grāmatu krātuvēm. Izstāde, domāju, ir lielisks iemesls, lai paviesotos jaunajā ēkā, ja kāds to nav paspējis vēl izdarīt.