Tā gribas teikt par Tukuma vecpilsētu, ar kuru tik ļoti mums visiem kārojas  lepoties. Bet labi zināms, – katru reizi, kad šādus saukļus izsākām, nodomājam – labi vien, ka tie, kas vecpilsētas ielās dzīvo, to visu nedzird… Jo – neatkarīgi no tā, cik daudz diskusiju, apspriežu vai semināru pašvaldība nesarīko, cik daudz pētījumu un analīžu 30 gadu laikā neveic, – šo cilvēku dzīvē, ja vien nav laimējies vinnēt loterijā, nekas nav mainījies. Patiesībā ar gadiem paliek tikai sliktāk, jo vien retais nams šajā vietā piedzīvojis augšāmcelšanos vai kapitālu remontu.

Acīmredzot tieši tāpēc biežāk par vecpilsētu jārunā un jāraksta tad, kad kārtējo reizi kāds cilvēks ir pasūdzējies (un pamatoti!!) par dzīves apstākļiem – pāri plūstošu netīro ūdeņu izliešanas bedri vai kanalizācijas aku vai to, ka akā aptrūcies ūdens, tādēļ pēc tās jāiet simtiem metru… Šādu stāstu ir bijis daudz. Un arī ir par citām likstām – neuzvedīgiem, iereibušiem kaimiņiem vai mājas īpašnieku, kas neliekas ne zinis par to, ka cilvēki dzīvo antisanitāros apstākļos.

Kāpēc esam tādā bēdu ielejā? Kāpēc sakārtotu vietu kopskatu izjauc blakus esošie šķībie šķūņi, vecās akas un smirdīgas bedres?! Atbilde ir vienkārša – atļaujot privatizēt vecā dzīvojamā fonda dzīvokļus, valsts šiem iedzīvotājiem kā kopīpašumu kaklā uzgrūda gadu desmitiem neremontētas mājas un piedevām vēl arī palīgēkas – šķūņus, āra tualetes utt. Saprotams, malka kaut kur ir jāglabā un arī uz tualeti ir jāiet, bet – viss ir labs, kamēr jauns, bet vien retais no tagadējiem iedzīvotājiem varbūt atceras, kad kaut kas šais pagalmos ir bijis ja ne jauns, tad vismaz labāk lietojams. Protams, ar laiku viena daļa turīgāko iedzīvotāju labierīcības ierīkoja dzīvoklī, arī ūdeni ievilka vai tieši otrādi –pārcēlās uz dzīvi tur, kur viņus nevajā ne kanalizācijas, ne kaimiņu problēmas. Bet visi tie, kam atlika paļauties tikai uz pašvaldības atbalstu, turpina dzīvot apstākļos, kurus citā situācijā nekad neizvēlētos. Bet, kā jau minēju, ir samierinājušies, ka nekad nebūs tik daudz naudas, lai pie šī brīža cenām, piemēram, uzceltu jaunus un skaistus šķūņus vai atjaunotu mājas apmetumu, vai arī ieliktu vecpilsētai iederīgus koka logus… Tam visam ir pašvaldības līdzfinansējums, bet – tas sedz tikai līdz 50% no visām izmaksām, kas nereti ir milzīgas. Vai to spēj cilvēki, kas tieši tāpēc izvēlējušies izmaksās lētāku mājokli, lai, iespējams, nesēdētu pašvaldībai uz kakla, bet mierīgi sagaidītu ļoti pieticīgas vecumdienas, bet tomēr – savā mājoklī? Protams, ir jau arī zināms teiciens: ja neko neprasīsi, neko arī nedabūsi, bet – uz ko cerēt, ja nav uz ko, ja nav, kam prasīt?!!…

Par laimi pirms trim gadiem uzrādās uzņēmīgi poļu vēsturiskā kino filmētāji, kas piedāvāja vismaz pārkrāsot mājas un uzlikt slēģus, un tos arī dažos namos atstāja. Glītāku izskatu, protams, padara puķu kastes un košie ziedi, un varbūt arī tas liek kādam uz savu māju (dzīvoklī) palūkoties citām acīm, bet… Ir tik daudz šādu “bet”, kas neļauj pilsētas vēsturiskajam centram kļūt tādam, ar ko lepoties. Un diezin vai, visu var atstāt tikai uz savulaik faktiski jau piespiedu kārtā brīvprātīgi privatizēto arī tolaik ļoti pieticīgo dzīvokļu īpašnieku pleciem. Vēl jo vairāk, ja redzams, ka arī pašvaldība savu īpašuma daļu gadu desmitiem ir atstājusi novārtā.