Šodien steiga pierims un šīszemes kaislības pieklusīs Lielā Miera priekšā, atvadoties no kordiriģenta, Dziesmu svētku Goda virsdiriģenta Gido Kokara. ”Es vienmēr panāku viņu,” tā 2009. gadā, saņemot Lielo Mūzikas balvu, Gido sacīja par brāli Imantu, kas pie šī apbalvojuma bija ticis agrāk. Un tā gadījās ne reizi vien – vispirms Imants, pēc tam Gido. Arī šaisaulē viņi ienāca tieši tā. Un aizgāja tāpat… Bērnībā abi gribēja kļūt par lidotājiem, taču vecāki lēma – dēliem jābūt skolotājiem. Brāļi sevi izteica mūzikā un dziesmu pacēla lidojuma augstumā.
Imantam un Gido piemita spēja paredzēt. Viņi sajuta laika un mūzikas garu. Tāpēc jau viņiem toreiz izdevās cauri dzelzs priekškaram izvest Latviju pasaulē un vēlāk ievest pasauli Latvijā. Tagad visi zina, cik mūsu dziesmas skaistas.

Nu abus brāļus var dēvēt par leģendāriem, un vārds nebūs velti valkāts. Lai arī leģendas ir izdomāti stāsti par notikumiem vai personībām, kurām nereti piemīt kādas pārdabiskas spējas, vēsturnieki nenoliedz, ka tajās varētu būt daļa patiesības. Kurš gan tagad izsvērs, cik īstenības un cik izdomājumu ir līdzgaitnieku atmiņu stāstījumos? Gido iecienīto teicienu ”Ar varu nevajag, ar varu nav labi ne vienam, ne otram” gan atcerēsies vai katrs korists, vislabāk, protams, «Dailes», «Ausekļa» un «Ave Sol» dziedātāji. Un viņš arī mācēja tā saudzīgi, ar bijīgu pietāti pret dziesmu un reizē ļoti noteikti un stingri no dziedātāju dvēselēm izdabūt skaņu, kādu pats gribēja dzirdēt. Viņš pakļāva milzu enerģiju un prata pārliecināt daudzus tūkstošus, ka diriģents zina vairāk, nekā tie visi kopā. Kurš gan nevēlētos sev tādu varu? Taču to nevar ne nopirkt, ne mantot, nedz arī iemācīties. Tā izredzētajiem dota no Augšas.

Kad Kokarus mēģināja slavēt, viņi iebilda, ka neesot nekas sevišķs: ”Kad Māris Sirmais būs mūsu gados, viņš būs izdarījis daudz vairāk! Un tādu diriģentu mums ir daudz! Mēs vienkārši neatlaidīgi esam darbojušies!”

Nākamvasar, Latvijas simtgades Dziesmu svētkos, kuriem Gido vēl steidza veidot atklāšanas un noslēguma koncertu programmas, Mežaparka tribīnē kāps ap diviem desmitiem virsdiriģentu. Brāļi Kokari tad diriģēs Mūžības kori. Imantam noteikti piederēs J. Vītola «Gaismas pils», bet Gido rokās būs ”zeme senā, kur lejas zaļo, meži šalc” – P. Barisona «Latvijā».