Pakļāvos masu psihozei un nedēļas nogalē uzsāku seriāla «Černobiļa» skatīšanās maratonu, ko visi apkārt tā aizgūtnēm slavē un kas, kā jau nosaukums vēstī, stāsta par atomelektrostacijas avāriju Ukrainā 1986. gadā. Ņemot vērā, ka laikā, kad risinājās šie traģiskie notikumi, man bija vien niekpadsmit gadu un arī vēlāk dzīvē kaut kā pēkšņi neuzradās īpaša interese par Černobiļas katastrofu, analizēt to, cik autentiski šajā miniseriālā atainoti visi notikumi, man tiešām ir pagrūti. Tādēļ atliek vien paļauties uz neskaitāmām kritiķu atsauksmēm un ticēt, ka scenāristi šajā gadījumā ir īpaši piepūlējušies un pētījuši, lai radītu teju vai klātesamības efektu un dziļu līdzpārdzīvojumu seriāla varoņiem, kuru prototipi, starp citu, vairumā gadījumu ir reāli dzīvojušas personas. Tomēr galveno efektu, kā daudzi skatītāji atzīst, radot ne tik daudz katra individuālā cilvēka traģēdija, cik tā nomācošā un ciniskā melošana, kas, kā tiek demonstrēts, valdījusi tā laika Padomju Savienības varas gaiteņos. Lielā mērā tieši uzstādījuma dēļ, kas paģēr, ka dzīve šajā neviengabalainajā valstiskajā formācijā ir visvisvislabākā un ka tajā neviens un nekad nekļūdās (vismaz tā tam būtu bijis jāizskatās, raugoties no to, aiz “dzelzs priekškara“, izvirtušajos Rietumos dzīvojošo puses), katastrofai bija neiedomājamas sekas. Neskaitot cilvēku upurus, kuru patieso skaitu, visticamāk, neviens tā arī nekad neuzzinās (ņemto vērā, ka sekas, kas radušās palielinātas radiācijas dēļ, var neizpausties tūlītēji), Černobiļas katastrofas zona vēl ilgi nebūs dzīvei piemērota. Un tas ir pavisam taustāms apliecinājums tam, cik cilvēks tomēr ir postīt spējīgs…

Taču atgriežoties pie seriāla, jā, arī manī visvairāk pārdomu izraisīja jau pieminētā melošana, kas Černobiļas katastrofas notikumos bijusi tik klātesoša. Vai tiešām ir gūta mācība? Vai vēl arvien Krievijā faktu grozīšana un slēpšana nav vispārpieņemta prakse, reizēm pieļaujot arī cilvēku upurus? Un kā tas ir tepat, Latvijā? Vai varas pozīcijās esošajiem nepiedodami bieži tas arī nav itin iemīļots izturēšanās modelis? Piemēri jau nav tālu jāmeklē, atliek vien pārcilāt svaigākās Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja lietas, kur teju vai ar naudas žūksni zobos pieķertās amatpersonas turpina sirsnīgi liegties un atsevišķos gadījumos – pat sūdzēties, ka nomelnotas, nevis atkāpjas, jo zaudējušas uzticamību tautas acīs. Protams, tā nedaudz tāda sofistika jeb spēlēšanās, vienā maisā sabāžot Černobiļu un Latvijas politiķu korumpētību. Un tomēr – vai sekas tik ierastajam negodīgumam nav tikpat tālejošas?…