Jau ierasts, ka, domājot un runājot par vēlā rudens laiku, bez dubļiem, drēgnuma un tumsas prātā nāk arī izmisīga cīņa ar vēlmi nolīst ziemas miegā (nu vismaz līdz Ziemassvētkiem!), kā arī, neskatoties pat uz iespējamiem ugunsdrošības pārkāpumiem un iespaidīgiem elektrības rēķiniem, – izgaismot visus un visu. Sākot ar svecītēm vēl pirms helovīniem izgrebtajās ķirbju galvās un aizgājēju piemiņas vietās teju visa novembra garumā un beidzot ar ”raganu” aizbiedēšanu darbavietās un priekšlaicīgi – teju kā piesaucot gadumijas tirgošanās bumu – izdekorētajiem veikalu skatlogiem. Un, lai arī cik varbūt tas ķecerīgi neizklausītos, reizēm šķiet, ka arī valsts svētki mums teju no augšas ir piespēlēti ar gudru ziņu – lai līdztekus rezignētajām domām par iznīcību un dzīvības trauslumu (ja ne citādi, tad kaut ar ārēju atribūtu palīdzību) apliecinātu – tumsai blakus vienmēr ir gaisma un tā ir arī katra tuneļa galā…

Tagad, kad paralēli dienišķajiem avīzes numuriem gatavojam nodošanai arī kārtējo gadagrāmatu, tam varam gūt apliecinājumu vai ikvienā kultūrvēsturisko aprakstu lappusē. Lai arī kādi laiki bijuši, lai cik reizēm ir bijis pat neizturami smagi bada, slimību, neražu un kara dēļ, esam taču izdzīvojuši! Un, kā izrādās (kā to arhīvos noskaidrojis vēsturnieks Agris Dzenis), pat mērā laikos, piemēram, Kandavā, pilnībā izmiruši nevis teju visi iedzīvotāji, kā mums tas reiz iestāstīts, bet gan tikai viena ģimene un, iespējams, arī tikai tāpēc, ka pietrūcis apkārtējo atbalsta… Iespējams, būdami angļi, to vienkārši nebija pratuši un varējuši lūgt…

Domājot par gaismu un šodienas aktualitātēm, esmu pārliecināta, tāda noteikti ir un būs arī kovidtunelim. Ne pirmais cilvēci izaicinošais vīruss un – diemžēl gan jau arī ne pēdējais. Kā ar visiem citiem, kas pāri gājuši un joprojām mums blakus ganās, arī ar šo… nāksies sadzīvot. Un, esmu pārliecināta, ka, neskatoties ne uz strausveidīgo līdzpilsoņu piekopto pandēmijas noliegumu, ne reizēm, iespējams, pārspīlētajām bailēm un pēršanos ierobežojumu jomā, mēs ar to tiksim galā. Taču tas, ko tiešām ļoti gribētos, lai, turpinot sākumā aizsākto salīdzinājumu virkni, mēs gan redzētu, gan arī spētu novērtēt, ka gaisma jau šodien ir visapkārt. Skaistajā un teju visiem tik tuvu aizsniedzamajā mūsu Latvijas dabā. Mums tuvos un varbūt arī tikai stāstos iepazītajos jaukajos cilvēkos. Arī tajos, kas mūs joprojām laipni un ar smaidu sagaida tuvējā kafejnīcā, veikalā, aptiekā un poliklīnikā, servisā un visur citur, kur – atbildīgi distancējoties un ar maskām uz sejas – ikdienā nonākam. Nu, atzīsimies, daudz gaismas ir arī emocionāli krāšņajās baudās un piedzīvojumos, ko joprojām – kaut vairumā gadījumu attālināti (bet, iespējams, tieši tāpēc, tik pieejami) – sniedz dažādi kultūras notikumi – izrādes, koncerti, filmas un grāmatas, radio un televīzijas pārraides… Jā, arī sportiskās aktivitātes, kurās joprojām varam piedalīties paši un kuras varam vērot arī televīzijas pārraidēs… Nu, piekritīsiet taču, ja spējam ikdienu atrast kaut pāris labu lietu, kas mums ir un par kurām varam būt pateicīgi, gaismas taču ir vairāk?!

Un vēl labāk, ja arī mēs paši darītu visu, lai gaismai palīdzētu. Kaut ar laipnību un smaidu, ar pretimnākšanu un labu vārdu. Gaismas vārdā nebūs taču par daudz prasīts, vai ne?