Gadījies dzirdēt, ka, kas gan nekaitējis dzīvot tajos padomju laikos – bezdarbnieku nebija, toties medicīna, lai vai kāda, bet – bez maksas. Bērni tolaik bijušo gudrāki, pieklājīgāki, bet kultūra – augstākas raudzes, nekā tagad tur visādi ķiņķēziņi, krāniņi, ultra-modernās lugas. Reizēm, protams, mēle niez pārjautāt, vai tik tur nerunā sentiments par paša jaunības gadiem, ne gluži objektīvs padomju realitātes vērtējums, bet tā jau šķiet kopumā tāda pārlaicīga diskusija starp dažādām paaudzēm un ne obligāti – saistīta ar konkrēto valsts iekārtu. Taču vienā jautājumā pat gribētos pievienoties un mazliet arī pasūkstīties, ka, redz, nu bija tā zāle mazliet zaļāka, vismaz tik, cik tas atteicas uz atkritumu ražošanu. Pienu varēja dabūt stikla pudelēs, kuras pēc tam tika izmazgātas un nodotas, maizi, tāpat kā citus produktus, labākajā gadījumā papīrā ievīstītus, bet ne jau apviņķelētus neskaitāmās plēvēs un plēvītēs, kas ir šī brīža veikalu standarts. Vienu brīdi pat tā kā centās iepakojuma apjomu mazināt, cilvēkus mudināja vairāk izvēlēties paša līdzpaņemto taru, bet nāca visiem zināmā pandēmija, un gan veikalu, gan arī patērētāju paradumi tika atsviesti vairākus attīstības soļus atpakaļ.

Bet līdz 2025. gadam mums visiem kopā jādabū gatavs tas, lai poligonos – aprakšanai – nonāktu vairs tikai 10% no sadzīves atkritumu kopapjoma. Protams, ka tā nav diez ko patīkama tendence, jo nez vai visas tās plēves un plēvītes tik rūpīgi tiešām kāds nošķiro. Daži drēbes jeb nozares zinātāji gan uzsver: kaut kā šai ziņā būtu līdzēts, ja to atbildības nastu tomēr vairāk pārnestu uz ražotāja, ne patērētāja pleciem. Proti, tā vai citādi, tomēr vajadzētu ražotājus mudināt vai pat piespiest veidot tādus iepakojumus saviem produktiem, kas paši sadalās vai arī ir vieglāk pārstrādājami, nevis vienkārši zemē norokami, sadedzināmi. Tomēr šķiet, ka tās varētu arī nebūt diez ko ātri ieviešamas izmaiņas, un var arī gadīties, ka gala rezultātā labi un pareizi iepakots produkts kļūs arī ievērojami dārgāks…

Viens no nākamajiem izaicinājumiem – bioloģiskie atkritumi, kas tāpat veidojot gana iespaidīgu procentiņu no visiem sadzīves atkritumiem. Eiropas Savienības dalībvalstīm, kur sistēmas nav, šo atkritumu nošķirošanas sistēma jāievieš jau šajā gadā, un Latvijā mēs arī cenšamies. Diemžēl gan klupdami, krizdami, jo Valsts kontrole jau pirms laika secinājusi, ka paātrinātos tempos būvējamās pārstrādes rūpnīcas ir viens varen neefektīvs ieguldījums, jo to bioloģisko atkritumu visiem nemaz nepietiks – ieplānotās jaudas pārsniedzot vajadzību vismaz 2,5 reizes. Bet tajā visā ieguldīti – aptuveni 90 miljoni eiro! Vēl arī tas, kā atkal norāda drēbes zinātāji, noteikti nevajadzētu koncentrēties uz atkritumu dedzināšanu, jo tā esot sistēma, no kuras citviet Eiropā palēnām jau atvadoties. Nu nevajagot skriet nopakaļ! Vajag taču pasteigties, paskatīties un arī pamācīties no citu kļūdām!

Lai vai kāds arī būs iznākums, tas vēstījums tāds, ka atkritumus šķirot nāksies visiem un darīt to vajadzēs arvien rūpīgāk. Un ne jau kaut kādas zaļā politikas vai ES direktīvu, bet gan pašu dēļ, jo, atšķirībā no jau pieminētajiem padomju laikiem, ir pavisam skaidrs, ka atkritumu aprakšana noteikti nav nekāds ilgtermiņa risinājums.