Jau gads ar kara elpu. Nu vairs ne pakausī, kā 2014. gadā, bet gan tieši sejā. Negribas, itin nemaz negribas atsaukt atmiņā tā pirmo dienu, nedēļu, mēnešus, kuros pat ļoti mierīgos un priecīgos brīžos fonā tik un tā bija (un joprojām kaut kur dziļāk, bet ir) šausminoša sajūta, ka pasaule ir neatgriezeniski mainījusies. Tik salīdzinoši mierīgi un droši, kā dzīvojām pēdējos 10, 20 un pat 30 gadus, vairs nebūs… Un ai, kā negribas lietot tādus iznīcinošus vārdus, kā ”nekad”, ”vienu vai vairākas paaudzes”, ”desmitiem gadu”!
Bet skaidrs taču, ka šis karš, lai arī tas pat varbūt piebremzētos ar kaut kādām nosacīta miera sarunām vai šobrīd neticamu apvērsumu Krievijā, tā vienkārši beigties nevar. (Lai gan tā gribas brīnumu sagaidīt!) Pat ja visas pasaules ieroči beigtos, tas smacējošais naids, kas vārās no visām pusēm, mierīgi dzīvot neļaus nevienam. Ne savu varonību visai pasaulei jau daudzkārt pierādījušajai ukraiņu tautai, ne fašistiskā šovinismā uzkurinātajai vispasaules Lielkrievijas fanu masai. Un arī ne mums, kam bumbas uz galvas, paldies dievam, nekrīt, bet ar sašķeltas sabiedrības izaicinājumiem jau šobrīd jāsaskaras vai ik dienas. Nu nekur mēs to savu vēl toreiz, 40. gados sanākušo un 90. gadu sākumā uz palikšanu uzspiesto nepilsoņu 5. kolonnu neliksim. Pat ja pieņemam, ka lielākā viņu daļa savu piederību Krievijai matuškai saglabājusi tikai ātrākas pensijas un varen plašās vēl plašāko iespēju dēļ, mums ir gana daudz pilsoņu un pat Saeimas deputātu un leģitīmu pašvaldību vadoņu, kas ne tikai nav ieinteresēti pamatnācijas interešu aizstāvībā, bet pat ir klaji nelojāli neatkarīgai Latvijas valstij. Un lai kā tieši kara dēļ bieži vien negribētos ierosināt un arī realizēt kādu ātru un it kā acīmredzamu risinājumu pēc principa ”čemodāns-stacija-robeža”, tādu demokrātiskā un tiesiskā valstī nemaz nav. Pat vairāk, – tas ir tieši proporcionāli – ja kam tādam pieķersimies, tad vairs nebūsim ne demokrātiska, ne arī tiesiska valsts. Un tad jau patiesībā arī jau bez visām bumbām būsim turpat, kur aurojošais un Z-varoņus slavinošais pūlis Lužņiku laukumā…
Pēdējās dienās visur daudz runāts par to, ar kādiem izaicinājumiem šī gada laikā mēs katrs atsevišķi un valsts kopumā kara dēļ esam saskārušies un, kas svarīgāk, kā ar tiem esam tikuši galā. Un šeit nu ir viela plašākām pārdomām. No vienas puses pārmaiņas ir milzīgas. Vispirms jau aizrautīgā atsaucība, ar kādu iestājamies par Ukrainu un atbalstām to. Turklāt šis atbalsts nav apsīcis pat tagad, pēc gada, un mēs turpinām būt atsaucīgi, neskatoties ne uz pašu ”maciņa problēmām”, ne iedzimti atturīgās attieksmes pret ”svešajiem” un lielu daudzumu pilsoņu, kam, arī dzīvojot mierā un brīvā valstī, tik un tā ”viss slikti”.
Tad vēl atbrīvošanās no okupekļiem un līdz ar tiem arī no nevajadzīgā un uzspiestā politkorektuma, kas faktiski taču mums paģērēja būt pateicīgiem… Pateicīgiem savas nācijas zieda, savu vecvecāku slepkavām un izvarotājiem, savu dzimtas māju un pašu dzimtu izpostītājiem! Arī pēc Atmodas mums taču faktiski nācās samierināties, ka toni nosaka kādreizējie okupanti, vietējie kolaboranti un viņu pēcteči… Lūk, vai šai ziņā ir un būs pieticis ar pieminekļu nogāšanu un nu jau draudu veidā ierādīto īpašo vietu latviešu valodai, tam gan īsti neticas…
Toties esmu no tiem, kas uzskata, ka ukraiņu varonības un arī jau, iespējams, kāda augstāka spēka žēlastības dēļ mums ir iedots laiks. Turklāt ne tikai tā – pa tiešo, kas būtu laiks, lai kārtīgi sagatavotos iespējamam karam. Šis ir arī laiks, lai mēs ikviens izlauztos, kā tagad saka, no savas komforta zonas un padomātu, kā darīt mūsu tautu vienotāku, mūsu valsti un katrs pats sevi stiprāku. Ukrainas karavīrs, «Azovstaļ» aizstāvis Sergijs Judins Latvijas televīzijā intervijas laikā novēlēja mums – baltiešiem – mācīties no ukraiņu kļūdām un, kā viņš teica, veikt kļūdu labojumu. Kļūdu vidū noteikti minama gan elites augstprātība un korumpētība, gan ”nauda nesmird” un oligarhu kundzības politika, kas novājināja pilsonisko sabiedrību un arī to vienlaikus sašķēla. Un tieši tā bija labu labā augsne, kur iekrist Krievijas maigajai varai… Vai varam likt roku uz sirds un teikt, ka mums šajā ziņa viss ir kārtībā?… Īpaši par to augstprātību, domāju, ka katram, kas uz kāda plaukta pakāpies, vajadzētu vai ik dienu padomāt…
Vēl Sergejs uzsvēra, cik svarīgi ir katram zināt savas valsts vēsturi un arī savus varoņus, kam ir gods līdzināties. Izrādās, līdz 2014. gadam vairums ukraiņu nav zinājuši savu vēsturi, tieši tāpēc turpinājuši dzīvot padomju melos un mītos par tādiem varoņiem, no kuriem puse nemaz reāli neeksistēja. Vai mums šajā ziņā viss ir kārtībā? Lūk, arī šajā ziņā neesmu īsti pārliecināta. Padomju laikā skolotās paaudzes Latvijas vēstures apguvē tālāk par akmens laikmetu un 1905. gada revolūciju daudz netika. Tagad? Ziniet, skatoties uz skolu programmām, kur sistēmiska vēstures apgūšana vairumam beidzas 9. klasē un pat eksāmens nav jāliek, lielu ilūziju par jaunās paaudzes zināšanām tomēr nav…
Taču mums ir laiks. Mācīties gan no svešām un arī jau no savām kļūdām. Un, ko tur liegties, ir arī cerība, cerība, ka ukraiņi uzvarēs. Mēs uzvarēsim!