Kad kaut kas notiek ārkārtas situācijas dēļ, esam pateicīgi Dievam un visiem labajiem spēkiem, ka tiek panākts jelkāds risinājums. Kā, toreiz, kad bija “janvāra” vētra – tās laikā viss cits tika piedots. Diemžēl janvāra vētru nevar vainot tajā, ka Upīšu skolas bērniem šoruden nav ēdnīcas. Un tā nebija ne ārkārtas situācija, ne plūdi, pat ne pirmais sniegs, kuru dēļ tas noticis. Šajā situācijā, itin visos ieklausoties, nav atrodams vainīgais. Brīnumaini, vai ne!? Visi ir zinājuši, ka ēdnīca ir slikta, visi zinājuši, ka ilgi ēst tajā nevarēs, visi zinājuši, ka ir problēmas, tikai… Neviens neko nav darījis, lai arī kā pasakā par trim tēva dēliem – tieši trīs spēlētāji notikumā iesaistīti – māja pieder pašvaldībai, kas to iznomājusi uzņēmējam, kurš savukārt ēdina vienas skolas skolēnus. Visiem trim – uzņēmējam, skolai un pašvaldībai – ir līguma attiecības, visiem trim – pienākumi, bet reālā zinātāja nav neviena. Nav jaunākā dēla, kas mestu izaicinājumu…

Bērna acīm raugoties, šāda pieaugušo pasaule var šķist savāda, jo bērnam par nepaveiktu mājas darbu ir slikta atzīme, par nodarījumu – piezīme un skarba saruna ar vecākiem. Un bērni vismaz kādu laiku tic, ka problēmu gadījumā kāds pieaugušais ies un tās atrisinās. Grūti pateikt, vai bērni gaida, lai arī pieaugušie tiktu sodīti neizdarību. Visdrīzāk jau ne, jo apbrīnojamā kārtā bērni ir ļoti gatavi visam pielāgoties. Tieši tā – paciest jebkādu pieaugušo gudrību vai muļķību un… samierināties.

Var jau būt, ka vajag uz pasauli raudzīties bērna acīm un nemeklēt vainīgo, pieņemt, ka dzīvē notiek tā, kā notiek, un pasmaidīt, ja vispār kas notiek. Pieņemt, ka vētras ir decembrī, janvārī, augustā un septembrī, ka tām ir sekas un ka, par laimi, ir cilvēki, kas tās novērš.

Tikai… tās novērš tie, kam neviens neprasa – vari vai nevari. Kam negaidītais darbiņš, faktiski jau ārkārtas apstākļos, nav precīzi līdz zilbei ierakstīts darba aprakstā. Viņiem vienkārši jādara. Kā ēdnīcas gadījumā – 3. pamatskolas virtuves darbiniecēm…