Aizvadītajā svētdienā daudzviet Latvijā un arī mūsu novada pilsētu un ciemu centros tika iedegtas Ziemassvētku egles. Jaukais gaismas gaidīšanas laiks ir sācies. Un mazmeitas jau man paspējušas parādīt savā dzīvoklī noformētu stūrīti ar rūķiem un speciālu pasta kastīti, kurā esot ielikušas vēstuli Ziemassvētku vecītim, un, lūk, tā jau no kastītes pazudusi… Tātad Ziemassvētku vecītis vai viņa čaklie palīgi – rūķi te bijuši un vēstule, tā sakot, sasniegusi adresātu. Un kur tad vēl Adventes kalendārs! Arī tas mājās uzradies un nu atliek vien mācīties un, Ziemassvētkus gaidot, to izmantot.
Daudzās mājās svētdien tika aizdegta viena no četrām svecītēm Adventa vainagā, tādējādi norādot, ka līdz Ziemassvētkiem palikušas četras nedēļas. Katrai no svecēm Adventa vainagā ir arī savs simbols: pirmā simbolizē cerību, otrā ir aicinājums uz pestīšanu, trešā simbolizē prieku, bet ceturtā – mīlestību. Savukārt pats vainags – aplis – simbolizē mūžību un vienotību, gaismas uzvaru pār tumsu. Domāju, ka lielākai daļai cilvēku Adventes laikam vajadzētu būt arī pārdomu laikam par to, kas aizvadītajā gadā paveicies un kas ne tik ļoti, atcerēties par līdzcilvēkiem, kam varbūt ne visiem aizvadītais gads ir bijis prieka pildīts, kā arī domāt par Jaunajā gadā veicamo.
Un būs arī tādi, kuri neizvēlēsies vainagu, bet gan kādu Ziemassvētku dekoru, kuru, domājot labas domas, varam gan paši pagatavot, gan iegādāties floristu veikumu. Jā, un tad arī vēl dāvanu meklēšana, un šai ziņā nav jāatsaucas uz spožām reklāmām. Reizēm pat šķiet, ka vismaz manos gados pret reklāmām radusies tāda kā imunitāte un tās aizslīd gar acīm un ausīm nepamanītas un nesaklausītas, bet jauks Ziemassvētku noformējums veikala un citās sabiedriskās vietās iepriecina. Nereti vismīļāko dāvanu varam pagatavot paši vai arī atrast tieši to, kas konkrēto mīļo cilvēku pārsteigs un iepriecinās.
Ziemas Saulgriežu laiks ir arī aktīvs folkloras kopām, kuras kopj senču tradīcijas. Kaut gan esmu lielāko mūža daļu nodzīvojusi laikā, kad daudz kas no tradīcijām bija liegts, tomēr cilvēki tās piekopa: klausījās nepareizo radio, kur pārraidēs no baznīcas dziedāja Ziemassvētku dziesmas, baznīcas Ziemassvētku vakara dievkalpojuma laikā vismaz Rīgā aizvien tomēr bija pilnas. Pilsētā gan netiku manījusi, bet laukos, kad biju pusaudža vecumā, tante aizvien noorganizēja masku gājienu, kad pārģērbušies, pāri sasalušiem tīruma kukuržņiem klupdami, devāmies uz kaimiņmāju, kā tante teica, – kūjniekos. Izdancojās, izdziedājās un… atpakaļ uz mājām. Dažs varbūt pasmīnēs un teiks: nu kā tad baznīcas tradīcijas var salīdzināt ar folkloru, ar pagānu izdarībām?!… Bet Melānija Vanaga savās atmiņu un arī izpētes grāmatās par savu senču pagātni raksta, ka latvietis aizvien pamanījies savu bērnu gan nokristīt baznīcā, gan svētbirzī, jo…– dubults taču neplīstot…
Pirms pāris dienām TV raidījumā parādīja nelielu filmas fragmentu, kur apmēram jau 90 gadu vecumā trimdas latviešu dziedātājs un dziesmu autors Ilmārs Dzenis par savu dzīvi teica tā: ”Dzīve ir tik skaista un bagāta, cik skaistas ir atmiņas.” Un te tik atliek piebilst, ka vidi ap sevi un atmiņas lielākoties veidojam mēs paši. Lai tas izdodas gaiši un sirsnīgi! To arī novēlu mums visiem.
Nav vēl komentāru.