Pirms neilga laika divās kastītēs sasēju sēkliņas kaķu zaļumiem. No vienas, kurā bija smalku šķembu pamatne, zaļie asniņi izlīda pāris dienu laikā, bet kastītē, kur bija zeme, tie līda lēni un ilgi. Protams, audzētajai pirmais prieks bija par pirmajiem zaļumiem, jo ar mazām rūpēm rezultāts bija sasniegts, taču pēc vairākām dienā jau pastīdzējuši mākoņaino dienu dēļ tie sagāzās. Savukārt tie vēlākie, kas bija ilgāk un grūtāk lauzuši ceļu pretī gaismai, turējās stingri un pamatīgi.

Meklējot līdzības ar mūsu ikdienu, nevar noliegt, ka situācijās, kad cerētais mērķis ir ticis sasniegts grūtībās, gluži kā asniņiem lienot caur smago un tumšo zemi, ir pārņēmis lielāks gandarījums nekā tad, ja kāda lieta – žvikts! un ir gatava. Nu tā tas, piemēram, ir gatavojoties kādiem svētkiem. Piemēram, Ziemassvētkiem un Līgo. Bieži vien, it sevišķi laikā, kad bērni jau izauguši, bet mazbērnu vēl nebija, uznāc ķecerīgas domas: nu kam tā mocīšanās ar mājas beršanu un pīrāgu cepšanu, šmorēšanu un dāvanu saiņošanu!? Vai tad nevarētu kaut kā tā – pa vieglo? Bet, reizi pamēģināts, tas vieglums izrādījās gan rūgts – bez gatavošanās, bez piparkūku, pīrāgu un tādas kā ”satraukto gaidu” smaržas, arī garšas virs svētkiem nebija… Taču ir jau arī pretējas situācijas. Te iekrīt prātā salīdzinājums ar biešu vagu bērnībā – sākumā šķiet, ka, to pabeidzot, nebūs otra laimīgāka cilvēka pasaulē, bet, kad tiešam pēdējā pienene no tās bija iznīdēta, tas prieks aiz noguruma bija izčākstējis…Nu gluži tāpat kā labi noliktu eksāmenu gadījumā. Mācies, uztraucies, esi vai burties gatavs, lai tik viss izdotos, kā nāks, bet, dabūs savu piecinieku (mūsu laika labāko atzīmi, protams), un – nu un?… Gluži vai tāda kā Sivēna pārdurtā balona sindroms. Vai nu pūliņi par lielu, vai atbildība par smagu, vai nogurums, bet prieks un gandarījums tikai tai mirkļa sajūtā…

Vai tiešām dzīvē tā iekārtots, ka visu mūžu smagi jānopūlas un jānomokās ar dažādiem mērķiem, lai, kādu no tiem lielās grūtībās sasniedzot, laimē gailošām acīm sistu sev uz pleca un priecātos?! Kāpēc nav iekārtots tā, lai viss, kas cilvēkam lemts (nesaku, ka pilnīgi viss), izdotos ātri, viegli, bez samezglojumiem un problēmām? Nu labi – vismaz druscītiņās vieglāk, un tad tieši par šo vieglumu varētu priecāties?…

Jūs droši vien brīnīsieties par šādam pārdomām, taču tām ir tīri reāls pamats – gavēņa laiks, kas sākās vakar. Bet ne jau tāpēc, ka šajā laikā jāsamazina uzņemamās pārtikas apjoms un jāatsakās no kārdinājumiem. Katra paša ziņā, kā šīs 40 dienas izmantot, bet nemaz nebūtu slikti, ja to veltītu tādai kā nelielai revīzijai. Un būtu pat labi, ja tā beigtos ar atziņu, ka dzīve ir skaista un to, par spīti grūtībām, ir jāmācās dzīvot ar prieku un šarmantu vieglumu.