Ko lai novēl Līgo svētkos, kas pēc ilgāka pārtraukuma atzīmējami bez papildu ierobežojumiem?

Nu, pirmkārt, darīt to droši. Reizēm jau, protams, šķiet, ka dzirdīgas ausis vai vismaz ausis, kam tas būtu visvairāk nepieciešams, tā arī šis vēstījums nekad neaizsniedz. Ugunsdzēsēji glābēji, policija un citi dienesti ik gadu rīko kampaņas, publicē pamācošus stāstus un instrukcijas par to, kā līgot un galu galā arī dzīvot būtu drošāk, bet tāpat – slīkst, brauc dzērumā, avarē, citādi satraumējas. Lūk, peldsezona vēl pa īstam nemaz nav sākusies, vismaz tiem ļaudīm, kas ūdeņos zem grādiem 20 lien ne aiz laba prāta, bet noslīkušo jau desmit! Bail pat iedomāties, kas būs garajās brīvdienās, kad tiek solīts krietni vasarīgāks laiciņš… Teiksiet, bet ko darīt, ja tās ausis tik nedzirdīgas? Nu, acīmredzot, mest pārprasto toleranci pie malas un neļaut ģimenes locekļiem, draugiem, paziņām, tāpat arī svešiem cilvēkiem rīkoties pārdroši un muļķīgi! Bet jo īpaši pieskatāmi bērni. Pieredze liecina, ka lielākā bariņā, kad varbūt šķiet, ka bērnus taču pievaktē pat vairāki pieaugušo acu pāri, patiesībā gadās brīži, kad to nedara neviens. Un bērni ierakties ugunskura oglēs vai sadomāt iemērkties piemājas dīķī var pavisam spontāni.

Otrkārt, svinēsim koši! Nav tik būtiski, vai dziedam pareizās dziesma un sienam pareizo jostu pie etnogrāfiski precīziem tautiskajiem brunčiem, cik kopā būšana un vēlme uzturēt saulgriežu svinību tradīciju, ar ko mēs – latvieši – tomēr esam gana īpaši arī pasaules mērogā. Kamēr vien ir sava kultūra, tradīcijas, valoda, turos pie pārliecības, ka pat ar ļoti negatīviem demogrāfijas rādītājiem, nācijas izdzīvošanas izredzes tomēr ir gana lielākas nekā tur, kur tā visa nav. Labs jeb, drīzāk, slikts piemērs šajā gadījumā ir kaimiņzemes Baltkrievijas gadījums. Tur, kā to liecina paši baltkrievi, liela daļa sabiedrības jau pavisam droši spējīgi pieņemt, ka patiesībā taču ir vien tādi “mazie krievi”, jo pašu nacionālā pašapziņa, tostarp valoda, tradīcijas, jau gadiem apzināti iznīcinātas un nu – pat aizliegtas.

Visbeidzot svinam moži! Un šajā gadījumā ne tik daudz, ka līdz rīta gaiļiem svinības būtu obligāti jāizvelk, cik, laikus atceroties, ka ir arī dzīve pēc svētkiem, pēc vasaras un atpūtas. Un rudens, kā liecina visas iespējamās prognozes, nesolās būt viegls ne no finansiālā, ne, kā rādās, arī epidemioloģiskā viedokļa. Tādēļ būtiski, ka, cik nu tas maz mūsu spēkos, gatavojamies tam laikus un stiprinām veselību ar visiem mums pieejamiem līdzekļiem, nepiemirstot padomāt arī par saviem vecākiem, vecvecākiem, citiem tuvajiem, kam varbūt būs nepieciešama palīdzība.

Par to un, protams, Ukrainas uzvaru domājot, arī es Līgo nakts ugunskurā piemetīšu pagalīt, sakot: “Lai top!”