Šorīt, dodoties ikrīta pastaigā pa mežu, gribēju apciemos "savu" mazo zalktīti, kas vienmēr sauļojas pie egles saknēm vientuļa, klusa strautiņa malā. Taču šorīt – nekā… Mazo čūskulēnu pamanīju pussolīti tālāk – nedabiskā pozā sastingušu, ar vēderiņu uz augšu… Strautiņš turpināja jautri burzguļot, zeltaini mirdzēja pureņu dzeltenās actiņas, egle stāvēja, bezpalīdzīgi nolaidusi savas sargājošās zaru rokas… Es zinu, ka rīt ir svētki – Mātes diena! Zinu, ka jāpateicas par ikvienam mums doto dzīvību, taču… šodiena man sanāk tāda skumja. Šodien man vēl un vēlreiz jādomā ne tikai par dotajām, bet arī atņemtajām dzīvībām…

Kāpēc mēs, sievietes – mātes, vecmāmiņas, meitas, mazmeitas un draudzenes – neprotam iemācīt saglabāt Dzīvību?! Dzīvības došanas misiju mūsos ieprogrammējusi pati Daba, to mums uzticējis Visaugstākais. Tālākais – mūsu pašu rokās! Taču… šajā dzīvē mūsu pašu gaidītie, dzemdētie, barotie, apģērbtie un pasaulē laistie nosit nevainīgu zalktēnu, izposta putnu ligzdiņas, spīdzina kaķus, sit suņus (sievas, bērnus), atņem dzīvības cits citam – gan pasaules karos, gan kaimiņu kautiņos. Kāpēc?!
Rīt – Mātes diena. Ar ziediem un bučām nāks visi mūsu mīļie, kurus esam gaidījušas: vispirms – nākam pasaulē, pēc tam – no pasaules nākam atpakaļ… Saņemot šos patiesi pelnītos uzmanības apliecinājumus, dalot siltos glāstus un mīļās bučas, ielūkosimies ne vien bērnu un mazbērnu acīs, – ielūkosimies arī pašas savās dvēselēs! Vai, izpildījušas vienu no savām misijām – Dzīvības došanu, neesam piemirsušas, atstājušas novārtā otru, ne mazāk svētu misiju – Dzīvības saudzēšanu? Vai esam mācējušas tā mīlēt un saudzēt, lai bērni no mums varētu mācīties Mīlestību un Žēlsirdību? Kādas ir mūsu meitas? Vai viņas savu pārgurušo bērniņu paņem uz rokām vai… sakliedz uz viņu? Un kādi ir dēli, mazdēli? Vai mūsu pašu izaudzinātie saprot sievietes smieklus un skumjas, rūpes un priekus?…
Skaistu, Mīlestības pilnu Mātes dienu mums visām!