Šāds jautājums radās, redzot, kā uzņēmīgi puiši ar trimeriem un traktoriņu pirms neilga laika ar milzu entuziasmu metās virsū dažiem Milzkalnes daudzdzīvokļu  māju apkārtnes zāles stiebriem. Tā kā lietus (lietus, nevis pāris pilienu izpratnē) šai pusē nav redzēts nedēļām ilgi, ir skaidrs, ka nav arī zāles, tāpēc pļaušanas rezultāts bija vien… milzu putekļu mākonis…

Mēģinot noskaidrot, kurš trakais šajā laikā devis uzdevumu pļaut zāli, uzzinājām, ka, lūk, esot noslēgts tāds līgums ar firmu no Rīgas… Tai brīdi – lai atvainot lietavās cietušie eiropieši – iešāvās prātā, kā būtu, ja būtu – ja arī pie mums lietus būtu lijis tikpat stipri kā, piemēram, Vācijā, vai arī tad pļāvēji ķertos klāt zālieniem?! Protams, protams, tad tā būtu ārkārtas situācija, kad līgumu varētu nepildīt, bet – vai lielais sausums, karstais laiks, ko raksturo dienām ilgi meteorologu sludinātais sarkanais brīdinājums, nav līdzīga situācija? Un vispār, kāds līgums, kādi ārkārtas apstākļi, ja zāles nemaz nav?!

Bet stāsts jau patiesībā nav tikai par zāli, bet – un tas ir galvenais – par naudu un par apsaimniekošanu. Patiesībā par saprātīgu un taupīgu apsaimniekošanu, par atbildīgu iedzīvotāju un arī pašvaldības naudas tērēšanu, kas konkrētajā gadījumā netika ievērots (un Milzkalne noteikti nav nekāds retums citu ciematu un pilsētu vidū, kur ir noticis līdzīgi). Pirmkārt, šī pļaušanas problēma ir mūžīga tēma ne tikai sausā laikā, bet arī tad, kad zāle aug labi, jo, kā šķiet, tieši šis darbiņš ir visvienkāršākais veids, kā viegli un ērti iztērēt iedzīvotāju samaksāto namu apsaimniekošanas naudu. Padomājiet, kādu darbu prasa, piemēram, daudzdzīvokļu mājas jumta vai komunikāciju atjaunošana – tur vajadzīgi projekti, saskaņojumi, paraksti, līdzmaksājumi… Tas viss prasa iedziļināšanos, aprēķinus, sarunas ar cilvēkiem, skaidrošanu, pārliecināšanu. Tā vietā daudz vienkāršāk ir pļaut… kaut vai melnu zemi tā, ka dūmi kūp. Jo tad nevienam nekas nav jāprasa, tikai jāmaksā.

Un te nu nonākam pie ”otrkārt”. Tā kā pļāvējiem nekā daudz ko pļaut nebija, puiši ar darbu tika galā ātri, bet samaksu saņēma, pieļauju, kā līgumā paredzēts. Un tagad esam nonākuši pie treškārt jeb kontroles, kuras gluži vienkārši nav. Ja kāds laikus būtu apskatījies zālienus, tad šo pļaušanas reizi noteikti varētu izlaist un nevajadzētu atsevišķus ceļmallapu ziedkātus apkarot ar smago tehniku. Taču par ko visvairāk žēl, ka līgumus var saslēgt gudri gudros, taču, ja nav pārbaudītāju, tad patiesībā nav neviena, kas iedzīvotājus un viņus naudu aizstāvētu, jo – apsaimniekošana ir obligāta lieta un apsaimniekotājam, kā reiz, arī jāuzticas tikpat obligāti…

Bet te ir vēl ceturtā kārta – starp daudzdzīvokļu mājām ir arī pašvaldībai piederošā zeme, kur tieši tāpat – caur putekļiem un dūmiem – zāle tika nodragāta. Un arī šo darbu visdrīzāk neviens nekontrolēja, lai gan par to maksājam visi – ar saviem nodokļiem.

Protams, izlietu ūdeni nesasmelsi, taču šāda rīcība nevairo uzticību apsaimniekotājam, kas gan šajā konkrētajā situācijā nebija pie vainas, jo nebija līgumu par pļaušanu slēdzis. Bet neatkarīgi no tā, kas, kur un kad bija šo “mūziku” pasūtījis, visiem līguma slēdzējiem derētu ņemt vērā, ka ar parakstīšanu vien nepietiek – ja reiz darbi pasūtīti, tie arī jāpieskata.