Ja sekojat līdzi Latvijas mediju telpai, tad gan jau būsiet pamanījuši pēdējā laika aktuālāk apspriesto tematu – sabiedrības nevienlīdzību Latvijā. Lai gan arī agrāk nevienam nebija noslēpums, ka Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeņa atšķirības ir milzīgas, un jau agrāk bijuši aicinājumi šo nevienlīdzību mazināt. Taču pašreiz dažādu vietējo un pasaules mēroga organizāciju dati liecina, ka konkrētā problēma ir ne tikai saglabājusies, bet pat kļuvusi smagāka, vienkāršāk sakot, pēdējo gadu laikā nabagie kļūst nabagāki, bet bagātie bagātāki. Tātad arī krīzes lielāko smagumu uz saviem pleciem iznesuši tieši mazāk nodrošinātie valsts iedzīvotāji.

Sabiedrības nevienlīdzību pasaules mērogā mēra pēc tā saucamā sabiedrības nevienlīdzības koeficenta (GINI) – jo džini koeficents mazāks, jo sabiedrība vienlīdzīgāka. Piemēram, ja koeficients būtu 0, tas liecinātu par to, ka sabiedrībā nevienlīdzības nebūtu vispār. Latvijai šis koeficients pašreiz ir 0,34, un tas nozīmē, ka esam nevienlīdzīgākā sabiedrība Eiropas Savienībā. Par vienlīdzīgākajām atzītas Dānijas, Zviedrijas, Norvēģijas un Vācijas sabiedrības.

Vakar Saeimā iesniegtajā 2013. gada valsts budžeta projekta apspriešanā par prioritātēm premjers nosauca ekonomisko attīstību, demogrāfiskās situācijas uzlabošanu un atalgojuma palielināšanu sabiedriskajā sektorā, tātad vismaz pašreiz nevienlīdzības problēma kārtējo reizi ir piemirsta.

Pasaulē ir bijuši mēģinājumi radīt pilnīgi vienlīdzīgas sabiedrības, mums zināmākais “vienlīdzības” piemērs – Padomju Savienība – ir beidzis eksistēt un ar siltām jūtām to atceras lielākoties tā laika sabiedrības “vienlīdzīgākā” daļa. Cilvēki jau kopš rašanās brīža ir dažādi, būt dažādiem ir cilvēka dabā, tātad pilnīgi vienlīdzīga sabiedrība, visticamāk, nav iespējama. Tomēr visi taču saprotam, ka 100 000 latu par “tēta algu” laikā, kad 45% iedzīvotāju slīgst galējā nabadzībā un vēl 30% ir pakļauti nabadzības riskam, ir gan absurdi, gan amorāli, bet, kā izrādās – pilnīgi likumīgi.

Šī ir viena no reizēm, kad Latvijas politiķiem beidzot vajadzētu saņemties un uzņemties atbildību par valsts galveno resursu – cilvēkiem. Jo šo valsti, neapskaužamā situācijā nonākuši, pamet nabadzīgākie. Bet politiķu rokās ir viens no iedarbīgākajiem instrumentiem nevienlīdzības mazināšanai – nodokļu politika.