Reti, bet gadās, ka žurnālisti, strādājot blakus vienā redakcijā un pat vienā telpā pie blakus galda un datora, daudz neapspriedušies bet, kā vēlāk izrādās, gluži kā viens otra domas nolasījuši, uzraksta rakstu par vienu un to pašu tēmu. Gadās, ka vienīgajā pašu žurnālistu viedokļu rakstā – redakcijas slejā – viens otru papildinām. Šoreiz manā redaktores slejā pausto domu gluži kā ar koppapīru ”nokopējis” publicists Arnis Šablovskis. Tāpēc slejas vietu atdodam viņam. Vien neliela piebilde šodienas piemiņas brīdim…

Divkosība – tā gadu no gada nāk prātā, rakstot un domājot par Lestenes brāļu kapiem, par tur apbedītajiem mūžam jaunajiem Latvijas puišiem un vīriem, par tiem, kas tai ellē izdzīvoja un kam bija un vēl ir spēks līdz Lestenei aizbraukt. Tuvojas vēlēšanas, tāpēc runu atkal būs daudz…

Bet valstiskus darbus joprojām neredz. Ne piemiņas vietā, ne Lestenes ceļos, ne domās par cilvēkiem. Diezin, vai kādam no vēl dzīvajiem leģionāriem no svara dienas ieraksts kalendārā. Par daudz maz cienījamākām vecumdienām gan…

Tas dīvainais patriotisms

Jā, nu atkal klāt – 16. marts. Apmēram ar to pašu – ar gājienu, protestiem (nelieliem), aizlūgumu par sāpēm, upuriem un gaidām – par taisnības augšāmcelšanos. Un, protams, Lesteni, par kuru tik precīzi reiz sacījis arhitekts Ilmārs Dirveiks. Viņš to nosaucis par vietu, kur aizbēgt, garīgi patverties no ārējās kņadas, sīkajiem politiskajiem motīviem un izrādīšanās. Lestene tomēr pāri visam atgādina pamatus un mugurkaulu, to, kas mūsu valstī ir asinīm pirkts un to, kā nav.

 Un te jau viņi visi atkal atbrauks – tie leģionāri un viņu tuvinieki, kas var, un arī politiķi, kam tomēr ir teikšana šobrīd; arī mūsu armijnieki, kam nu atkal jābūt nomodā par Latviju, un arī ministri (daži jau noteikti).

Bet te par ko citu. Par to, ka Latvijas valsts, arī to tās oficiālo amatvīru un sievu personā, kas kārtējo reizi šodien apmeklēs Lesteni un droši, ka teiks “patriotiskas runas”, nav paveikusi to minumu, kas loģiski būtu nepieciešams, lai oficializētu Lestenes kompleksu kā valsts nozīmes objektu. Praktiski tas nozīmētu Latvijas Valsts kultūras ministrijai un arī Aizsardzības ministrijai uzņemties skaidru tālāko atbildību par Lestenes kompleksa nākotni un pielietojumu valsts vēsturiskās atmiņas, identitātes nostiprināšanā un patriotiskajā audzināšanā. Tas vispirms nozīmētu izstrādāt valstisku programmu par Lestenes kompleksas attīstību un statusu. Ņemot vērā to, ka zīmīgajos datumos to jau apmeklē valsts augstākās amatpersonas, – neformāli tāds jau tam pastāv. Taču valsts institūcijas nav atbilstoši uzņēmušās atbildību par Lestenes kompleksa infrastruktūras izveidi un nostiprināšanu. Kā minimums būtu nepieciešama profesionālu vēsturnieku izveidota izstāde (līdz ar to arī izstāžu telpa) ar iespējām Lestenes apmeklētājiem (skolēniem, tūristiem, utt.) demonstrēt dokumentālas filmas par Lestenes baznīcas likteni un patiesību par Latvijas leģionāru likteni (ja tās būtu profesionāli vēsturnieku veidotas – tās nebūtu tendenciozas vienā vai otrā virzienā; tiktu izklāstīti vien fakti).

Faktiski jau sen (esmu vairākkārt to rosinājis gan Lestenes baznīcas atjaunošanas fondam, gan Tukuma novada amatpersonām) būtu jāizveido darba grupa ar Kultūras un Aizsardzības ministrijas, Tukuma novada, LELB, Lestenes baznīcas atjaunošanas fonda un Latviešu karavīru biedrības pārstāvju un citu ieinteresēto līdzdalību.  

Šogad Latgales kongresa svinību laikā Rēzeknē, uzrunājot it kā tieši atbildīgos – Kultūras ministrijas parlamentāro sekretāru Eināru Cilinski un deputātu Imantu Parādnieku, saņēmu idejai pozitīvu attieksmi ar komentāru – “droši vien idejai par 16. marta atzīšanu par valsts nozīmes dienu nebūs panākumu, bet Lestenes kompleksa valstiskai atzīšanai – varētu būt”. Tomēr – nekādas aktivitātes vai pat mēģinājumu izkustināt šo lietu no “nāves punkta” nav bijis.

Tādēļ mana uzruna “ļoti patriotiskiem” deputātiem un valsts amatpersonām, kuras arī šogad šodien apmeklēs Lesteni, paliek tā pati, ko sacīju privāti:

“Jums nav nekādu tiesību uz ultranacionālām (it kā patriotiskām) runām Lestenē, ja neesat mēģinājuši oficiāli panākt Lestenes kompleksam valstisku statusu!” Praktiski tas nozīmētu – vismaz pa vienam algotam cilvēkam no Kultūras ministrijas (veidotu kultūras notikumu stratēģiju Lestenē cauru gadu, koordinētu pilnīgu baznīcas atjaunotni) un Aizsardzības ministrijas (profesionāli koordinētu objektīvas izstādes par Latvijas leģionāriem izveidi un arī attiecīgas infrastruktūras sakārtošanu).

Bet pagaidām vismaz man ir kauns, ka leģionāru jautājums valsts līmenī joprojām nav atrisināts (un 16 .marta oficiāla atzīšana vai neatzīšana šai ziņā nav pati svarīgākā). Lestenes kompleksa oficiāla sakārtošana būtu būtiskāks solis šai virzienā.

Tātad, cienījamās amatpersonas, ja dodaties uz Lesteni attiecīgajos datumos un vēlaties teikt runas, atcerieties – jums ir zināmi pienākumi pret šo vietu un, es teiktu, – nepadarītie darbi.

Jo lai piepildītu Andreja Eglīša mums dāvātos vārdus: “Mēs gaidām taisnības augšāmcelšanos!”, ir jābūt arī pietiekami praktiskai valsts programmai un to pavadošiem darbiem. Pagaidām Lestenes kompleksā (kā nacionāli būtiskai valsts nozīmes vietai) to nejūt. Valstiskas nozīmes funkcionalitāte ir joprojām atstāta uz nelielās Lestenes luterāņu draudzes, dažu desmitu patriotu un Tukuma novada labās gribas pleciem. Tas neliecina par valsts nozīmes patriotiskās politikas klātbūtni mūsu valstī šobrīd. Ja nekas šai ziņā nemainīsies, tad, cienījamās valsts amatpersonas, Lestenes viesi, jāteic, – jūs vien neadekvāti izmantojat leģionāru skarbo likteni savu personisko politisko ambīciju apmierināšanai, bet jūsu devums viņu likteņa vēsturiskās patiesības nostiprināšanai ir nepiedodami zems.

 Valsts simtgades tuvajai klātbūtnei vismaz būtu jārosina ko mainīt šai ziņā. Cienījamās Tukuma novada amatpersonas, lūdzu izmantojiet iespēju, komunicējot ar valsts augstākajām amatpersonām šodien Lestenē, atgādināt – kāda neliela ceļa gala noasfaltēšana no Lestenes līdz Rīgas – Liepājas šosejai ir noteikti neadekvāts valsts ieguldījums valsts nozīmes svētvietai.

 Ar cieņu – Arnis Šablovskis, grāmatas «Lestenes stāsts Latvijai. Šodien un mūžībā» autors