Savā dabas bērnu naivumā mēs varētu padomāt, ka Austrumeiropas valstis Eiropas Savienībā tika uzņemtas aiz tīras cilvēkmīlestības, ka vecās dalībvalstis ar tēvišķu labvēlību pieņēma vēstures neceļos noklīdušos bērnus, nemeklējot savu saimniecisko izdevīgumu šajā procesā. Bet – kas to būtu domājis! – izrādās, ka ES Atvēro durvju politika, kas veicināja migrāciju no Austrumeiropas, sekmējusi tieši turīgo valstu izaugsmi, piebremzējot to valstu saimniecisko attīstību, no kurām cilvēki masveidā devušies prom labklājības meklējumos. Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) diskusiju piezīmēs norādīts, ka kvalificēto emigrantu pieplūdums no Austrumeiropas “nāca par labu lielākajām saņēmējvalstīm un tādējādi visai Es”. Tātad – nevar jau teikt, ka mūsu izceļotāji cēla tikai Lielbritānijas vai Vācijas labklājību, jo emigrantu nopelnītais gan privātos sūtījumos, gan caur ES fondiem atgriezās arī Latvijā, tomēr, kā norādīts SVF ziņojumā, darbaspēka aizplūšanas rezultātā samazinās iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, tiek veicināts fiskālais slogs, tas ir, nodarbinātajiem ar nodokļu palīdzību jāuztur pārāk daudz nenodarbināto, ar vienu vārdu sakot – tiek palēlināts progress. SVF piezīmēs aicina “spert soļus, lai ierobežotu cilvēku aizplūšanu un piesaistītu kvalificētus darbiniekus no citām valstīm”. Kāpēc SVF izrāda rūpi par šo problēmu tieši tagad, kad Austrumeiropu pametuši jau gandrīz 20 miljoni cilvēku (no Latvijas aizbraukuši vairāk nekā 250 000)? Lai tiem, kas vēl šaubās par migrantu nepieciešamību, pierādītu, ka bez papildu darbaspēka piepumpēšanas saimnieciskā dzīve izčākstēs?

Kāds japāņu futurologs apgalvojis, ka globalizācijas laikmetā nacionālās valstis nepastāvēšot, jo tas esot pārāk dārgs prieks, – būšot pilsētas-anklāvi, ko apdzīvošot no 5 līdz 20 miljoniem cilvēku. Mazāk par pieciem miljoniem nevarot būt tāpēc, ka tad nav nodrošināts piedāvājuma-pieprasījuma līdzsvars. Tātad – lai sekmētu valsts saimniecisko rosību, darba ražīgumu, nosacītu neatkarību no visādām krīzēm, mums valstī jāievilina vismaz 4 miljoni darbaspējīgo. Vienu no variantiem, kā to izdarīt, piedāvā Latvijas Institūts, kas vakar aizsāka kustību “#GribuTev Atpakaļ”, aicinot Latvijas iedzīvotājus ar personīgu un emocionālu vēstījumu uzrunāt emigrējušos tuviniekus un draugus. Bet vai ar to pietiks, ja es sirsnīgi uzaicināšu tuviniekus atgriezties Latvijā, sagaidīšu lidostā ar ziediem, nomutēšu uz abiem vaigiem un palaidīšu uz visām četrām debess pusēm, lai nu paši kārpās tālāk, kā var? Aicinātājiem taču jābūt atbildīgiem par to, lai atbraucējs justos gaidīts ne tikai ģimenes un paziņu lokā, bet arī valsts saimnieciskajā un sociālajā sistēmā…