Ja Dievs grib cilvēku sodīt, viņš tam atņem prātu…Tieši šie vārdi paši no sevis uzradās, tiešraidē lūkojot, kā ārdās nu jau oficiāli izbijušā ASV prezidenta Donalda Trampa atbalstītāji. Diemžēl līdz ar viņiem, kā likums, “sodu” nez kādēļ parasti saņem arī bez vainas vainīgie. ASV gadījumā tie, piemēram, bija likumsargi, kuriem nācās stāsties pretī agresīvi noskaņotiem, viņu dievekļa uzkurinātiem un pat bruņotiem civiliedzīvotājiem. Tāpat gan jau nekāda medus maize nebūs tiem ļaudīm, kuri, ļoti iespējams, tieši šo tipiņu dēļ saķers Covid19, jo vēl viens šo pūli vienojošais elements, kā bija novērojuši klātesošie žurnālisti, – neticība pandēmijas eksistencei. Taču…pandēmija tic Tev…jeb, kā to novērojam arī tepat Latvijā, izmanto katru cilvēcisko vājību vai neuzmanību, lai izplatītos arvien tālāk un arvien straujāk.

Covid19 nozīmi nav iespējams pārvērtēt, lai kā arī nebūtu apnicis šo ciparu-burtu kombināciju pat pieminēt. Un tas ne tik daudz vīrusa nepatīkamo īpašību dēļ (uz pasaules, būsim godīgi, ir vēl neskaitāmi daudz baisāku vīrusu, kas, paldies Dievam, šobrīd gan nav tikuši pie savas lielās izlaušanās; zinātnieki pārliecināti – tas ir tikai laika jautājums…), bet tieši šo negatīvo ietekmju dēļ, kas skar ekonomiku, politiku, izglītību un, kā šķiet, arī sabiedrības mentālo veselību. Starp citu, pirms kāda brīža tiešām pavīdēja publiskajā telpā informācija, ka vīrusu izslimojušajiem kā viena no blaknēm ir nespēja koncentrēties un efekts saglabājoties gana ilgi jau pēc atveseļošanās. Oficiālus pētījumus gan neredzēju jeb, drīzāk, jāsaka, tobrīd pat nemeklēju, jo tas bija laiks, kad vīruss Latvijā vēl nebija tiktāl izvērties. Šobrīd – jau vairs nemaz negribas, jo vieglāk piesargāties, nekā apcerēt iespējas.

Tomēr, domāju, ka tad, kad uz šo dižbēdu varēsim palūkoties jau ar laika distanci – teju vēsturnieka aci, būtu interesanti palasīt tieši zinātniskas atziņas par to, kā un kāpēc pandēmijas laikā kas norisinājās. Gara acīm jau redzu referātu referātus par to, kā Covid19 palīdzēja izplatīties dezinformācijai un augšā cēla pat, gribētos teikt, māņticību. Un, kā lai netop mazliet ticīgs, ka tāds sīks vīrusiņš spēj gāzt arī valsts vadītājus? Jau pieminētais Tramps, šķiet, īpaši spilgts piemērs, jo, šķiet, ja ne viņa glupā izrunāšanās par Covid19, varbūt varēja arī gadīties tā, ka neatšķaidīta populisma piekritēju ASV būtu pat vairākumā. Kas to lai vairs zina?

Savukārt, vai tieši pandēmijas dēļ kritīs arī Latvijas valdība –  vēl neatbildams jautājums. Tomēr pēdējo dienu ķīvēšanās un tas, ka demisionē ministre, kuras darbībai, kā šķiet, vismazāk kritiskus vārdus šajā sasaukumā varētu veltīt, dara uzmanīgu. Var pieņemt, ka premjeram Krišjānim Kariņam, iespējams, bija kādi viņam vienam zināmi argumenti, lai atbrīvotos no veselības ministres Ilzes Viņķeles. Publiski gan manīt to īsti nevarēja un šī sastiķētā valdība, kas līdz šim tieši tādēļ bijusi tik stabila, ka sastiķēta, rādās arvien vārīgāka…