Pašlaik kā viena no lielākajām problēmām mūsu valstī un pasaulē ir Covid 19, kas savas sekas liek un vēl arī liks manīt ne tikai veselības, bet arī ekonomiskajā jomā. Un arī te savu artavu būs ieguldījuši gan pašpārliecinātie antivakseri, kuru dēļ nespējam pievarēt infekciju un tādējādi nākas slēgt kafejnīcas, bezdarbībā spiesti dzīvot pakalpojumu sniedzēji, slēgtas kultūras iestādes, gan arī politiķi, kas nespēj pieņemt izšķirošus lēmumus, uzņemties atbildību. Lai kā negribētos atzīt, tomēr šo laiku varētu salīdzināt ar karu, kad arī ieviesa komendantstundas un pieņēma lēmumus, par kuriem neviens daudz nediskutēja. Diemžēl tas nav vienīgais pārbaudījums, kas mūs sagaida. Jau sākam piedzīvot degvielas, elektroenerģijas un gāzes cenu celšanos, kas, saprotams, savukārt izraisīs vēl citu preču sadārdzinājumu. Taču mūs sagaida vēl citi visai nopietni izaicinājumi, piemēram, Eiropas zaļais kurss lauksaimniecībā, kas sola visai radikālas pārmaiņas saimniekošanā un atbilstoši tam arī pārtikas ražošanā. Tas savukārt novedīs pie pārtikas sadārdzinājuma. Protams, neviens nenoliedz, ka jācenšas saimniekot videi draudzīgāk, ka jāsamazina lauksaimniecības emisijas. Tas ir ļoti būtisks un globāls jautājums, kas skar mūs katru, kas skar nākamās paaudzes. Tomēr pašlaik uzstādītie mērķi un noteikumi nepārliecina. Līdz šim valsts amatpersonas, ministri par šiem jautājumiem runā izvairīgi, vispārīgās frāzēs, kaut gan uzstādījumi ir ļoti konkrēti. Savukārt Vides un reģionālas attīstības ministrijas ierēdņi, uz kuriem arī šie risinājumi attiecas, nav sēdušies pie sarunu galda ar lauksaimniekiem. Pamazām sabiedriskajos medijos sāk parādīties ES lauksaimniecības zaļā kursa kritiķu vērtējums, kas liek daudz ko pārdomāt. Tā «Latvijas Avīzē» varam iepazīties ar ASV Lauksaimniecības departamenta vērtējumu, kas prognozē Eiropas lauksaimniecības produkcijas apjoma samazināšanos par 12%, bet pārtikas cenu pieaugumu par 17%. Tiek arī prognozēts: ja šāda lauksaimniecības politika tiek īstenota tikai Eiropā, tad bada cietēju skaits pasaulē pieaugs par 22 miljoniem cilvēku. ASV pētnieki prognozē, ka ieguvēji no šādas politikas būšot Āfrikas valstis, Kanāda, Indija, Brazīlija un Argentīna, no kurām pieaugšot pārtikas eksports uz Eiropas Savienību. Kas attiecas uz emisijām, kuru dēļ zaļo kursu ievieš, tad ražošana pārvietosies uz reģioniem, kur noteikumi klimata efektu samazinājumam nebūs tik stingi un gaidītā SEG emisiju samazinājuma efekta nebūs. Arī Ķīles universitātes (Vācijā) pētījumi rāda, ka sagaidāms ievērojams produkcijas ražošanas kritums un cenu kāpums.
Šķiet, pēdējais laiks pienācis arī mūsu valstī analizēt situāciju un sākt diskusiju. Tas, kādus pamatus pašlaik ieliksim, būs visai nozīmīgs turpmākai lauksaimniecības attīstībai valstī. Šķiet, ka pašlaik neviens vairs nešaubās par nozares visai ievērojamo nozīmi valsts ekonomikā. Nodibinājuma «Domnīca Certus» pētnieki ir sagatavojuši pētījumus un to prezentāciju «No augsnes uz izaugsmi. Latvijas lauksaimniecības nozares analīze», ar kuru sabiedrību paredzēts iepazīstināt, arī diskutēt 3. novembrī.
Zaļais kurss lauksaimniecībā uzstāda visai ambiciozus mērķus. Iespējams, diskusijās radīsies risinājums, kā sabalansēt šo mērķu piepildījumu ar lauksaimniecības produktu ražošanu un pārtikas apgādi.
Tukuma novads varētu izvirzīt mērķi kļūt par ekoloģiski visveselīgāko novadu. Un šī mērķa sasniegšanai varētu izstrādāt un pēc kārtas īstenot dažādus projektus. Piemēram, atkritumu pārstrāde bez pārpalikuma – attiecīga atkritumu savākšana un stingra, racionāla šķirošana jau cilvēku dzīvokļos, nevis visu to zaņķi vispirms nogādāt izgāztuvē, attiecīga atkritumu pārstrādes rūpnīca, prasība, lai tiktu ražoti pārstrādājami fasējumi, lai racionāli izmantotu šo fasējumu daudzumu, lai būtu kvalitatīvas gaisa un notekūdeņu attīrīšanas ierīces ražotnēs, galu galā – vēja parks ar prasību, lai saražotā enerģija vispirms nonāk tajā novadā, kur atrodas šāds elektrības ražošanas uzņēmums… Un tā punktu pa punktam, arvien – katru gadu, sākot ar svarīgāko tāgada problēmu. Beigās problēmu varētu vairs nebūt. Bet tas iespējams, ja pašvaldībā un starp uzņēmējiem ir godīgums, ja no katras idejas un projekta kāds kaut ko nenokāš, ja strādā kvalitatīvi uz ilgmūžību, bet ne ka tik ātrāk un vairāk naudas var noplēst, bet nodokļus nemaksāt un…nevakcinēties, lai vispār nevajadzētu un nevarētu neko pa īstam darīt, taču pabalstus pieprasīt… Vai ”brīvību” un “cilvēktiesības” mīlošie antivakseri aizdomājas, ka pienāks brīdis, ka nebūs no kurienes ņemt tos pabalstus un pensijas, jo puse sabiedrības neko nedara un nepiedalās, un antivakseri nesaprot, ka ar vakcinēšanos viņi vispirms glābtu paši sevi… Bet viņi ir iekļuvuši cilvēces nīdēju slazdos (tieši šī pretvakcīnu propaganda ir īstā sazvērstība!) un kļuvuši par “muļķiem priekš sevis”. Ar viņu stūrgalvību nevar tikt galā. Viņi visus vilks līdzi, kamēr vien slimība nepiemeklēs pašus un viņu ģimenes. Tad “uzskati” sāk mainīties, bet var būt par vēlu…
Kāpēc neseko neviens cits komentārs? Sabiedrība varētu palīdzēt sastādīt visiem vajadzīgu perspektīvo darba plānu! Tad vismaz Tukuma novadam tāds būtu, kaut arī valstī kopumā tāda nav… Ekoloģija laikam būtu svarīgākā problēma, kuru jārisina. Bet to jārisina sinhroni ar citu nozaru atbalstīšanu un attīstīšanu. Ja runājam par mežizstrādi, tad būtu jāpārtrauc mežu likvidēšana, bet paralēli jādara viss, lai mežstrādniekiem un viņu pelnošajiem saimniekiem būtu darba un ienākumu alternatīva. Tos mežus, kuri vēl velk dzīvību, ir jāsakārto atbilstoši attiecīgās jomas zinātnieku norādījumiem, noteikti ir iespējas tos tīrīt, bet no savāktā nekvalitatīvā kokmateriāla kaut ko saražot. Tātad jādomā par ražotnēm, kas kaut ko saražos, tālāk – saražotā realizēšana pašu valstī un starptautiski. Labi, tie vairs nebūs pamatīgu koku dēļi un baļķi, bet kaut vai skaidu plāksnes, tomēr arī tās, ja turklāt būs ekoloģiskas, ir un būs pieprasītas visos līmeņos, sākot ar mēbelēm. beidzot ar konstruējamām ēkām.
Par ēkām runājot… Te arī daudz būtu darāms… Šis darba lauks nekad nebeigsies, jo viss noveco un vispirms ir jāuztur, bet, kad tas jau nokavēts, tad vajag kapitālākus ieguldījumus, lai neaizietu postā vismaz arhitektūras pērlītes.
Lauksaimniecība… Arī šeit varētu darīt ļoti daudz, lai lauksaimniecība būtu tiešām ienesīga. Tagad nākas apbrīnot zemnieku sīkstumu un brīnīties, ka vēl atrodas, kas velk šo jūgu. Lai tā neliktos, daudzas nozares varētu nākt talkā. Un tas nozīmētu, ka daudzas nozares varētu attīstīties un būt vajadzīgas.
Es tikai ieskicēju kaut ko. Bet pamatīgāk tas būtu jādara vispirms novada vadītājiem, kuri tad talkā aicinātu labus, profesionālus tautsaimniekus, dažādu jomu speciālistus un uzņēmējus.