Riskēju pašcitēties, tomēr, ņemot vērā, ka būtiskus uzlabojumus vai, patiesībā, izmaiņas kā tādas nemana, šķiet, tā nebūs pārlieku liela sagrēkošana “oriģinalitātes dievu” priekšā… Un tā uz kārtējām pārdomām par tēmu pamudināja viens saulains sestdienas izbrauciens pa šoseju Rīga-Ventspils, kur ceļmalā bez dzīvības pazīmēm mētājās…ūdrs. Atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm, šis ūdeņos un ūdens tuvumā mītošais dzīvnieciņš Latvijā nav ārkārtīgs retums – tiek lēsts, ka visā teritorijā to ir aptuveni 4000. Stabilā to populācija vēl pagājušā gadā lika kārtējo reizi mazliet paplēsties Dabas aizsardzības pārvaldei un medniekiem, jo izrādījās, ka visbiežākais ūdru pāragras aiziešanas cēlonis ir to netīša nomedīšana, piemēram, bebru lamatās. Savukārt paši mednieki uzstāja, ka limitētā apjomā ūdrus medīt tomēr vajadzētu ļaut, īpaši ņemto vērā to spējas apēsts zivis, neskatoties, vai tie ir brīvie, vai kāda privātie ūdeņi. Noslēgumā ūdrs tomēr saglabāja savu aizsargājamā statusu, bet šoreiz stāsts ne par to…

Redzot nobrauktu ūdru, pāris kilometru tālāk – stirnu un vēl vairākus Latvijas faunas pārstāvjus, kas zaudējuši savu sākotnējo formu un kļuvuši teju vai neatpazīstami, kārtējo reizi atcerējos par, acīmredzot, tik latvisko nespēju šo problēmu kā nebūt risināt, nu, piemēram, izbūvējot nožogojumus vismaz gar tiem 15 ceļa posmiem, kas ir valstiskas nozīmes (šobrīd žogs ir aptuveni 60 kilometriem visā Latvijā). Atruna, protams, ir tā pati klasiskā – neesot naudas un vispār…žogs problēmu ar zvēru piebraukšanu, kas, starp citu, ja nav kustoņu žēl, apdraud arī cilvēku dzīvības, neesot nekāds risinājums. Tur esot vajadzīga iespaidīgāka infrastruktūra, sienas un zvēru pārejas ieskaitot («Latvijas valsts autoceļi» komentārs, jo nebūt man vienīgai tādas pārdomas ik pa laikam uzmācas)! Starp citu, rakstot šīs rindas, kolēģis nodemonstrēja video, kur divmetrīgam žogam itin veikli rāpjas pāri aligators, kurš, kā šķita, nav diez ko veikls, pārvietojoties pa sauszemi, tāpēc – nu neapšaubu, ka žogi ceļu malā nav nekāds brīnumlīdzeklis. Un tomēr – vai nebūtu vismaz labs iesākums, lai pārvietošanos pa Latvijas ceļiem, kur tās pašas izslavētās taupības nolūkots, kā noprotu, nevar cerēt, piemēram, uz vairākām un, kas svarīgi, savstarpēji norobežotām braukšanas joslām, padarītu kaut par gramu, bet tomēr drošāku? Jautājums, protams, šobrīd bezjēdzīgs, ņemot vērā, kā notiek stīvēšanās ap topošo nākamā gada budžetu, kur akūtu vajadzību ir daudz vairāk nekā līdzekļu tos risināt. Atliek cerēt uz nākamo Eiropas struktūrfondu plānošana periodu, kas, kā stāsta, naudu dalīšot tieši lielajiem ceļiem, ar piebildi, ka tie tiek padarīti drošāki un videi draudzīgāki. Vai neatradīsies vietiņa arī tiem žogiem? Visticamāk, tas ir arī gribas jautājums – to gribas, kuri šos procesus arī reāli var ietekmēt.