”Laimīgu, mīlestības, panākumiem bagātu un veselīgu!” Tā vēl aizvien vēlam viens otram, uzsākot jaunā gada pirmo darba nedēļu un domājot par tuvākās nākotnes iespējām un izaicinājumiem. 

Kā redzams un dzirdams ziņu slejās un dažnedažādos raidījumos, izaicinājumu mums acīmredzot netrūks ne pašu valstī, ne citviet pasaulē. Tie, kas viņpus okeānam, rīkojas gluži kā senā Holivudas filmā – paši traki būdami, citus prātā jucina. Un? Ko tu zilonim trauku bodes šaurībā padarīsi?! Jāvācas nost no ceļa un jācer, ka tādus maziņus un kaktā iespiedušos nepamanīs. Un pacietīgi jāgaida, ka lielummānijas pārņemtais lopiņš iesprūdīs, piekusīs un nomierināsies. Vai arī, ka kāds prātīgāks ar viciņu šo aplociņā iedzīs. Vai amerikāņi ko tādu spēs šī gada rudenī paveikt? Vidusposma vēlēšanas par visām 435 vietām Pārstāvju palātā un 35 no 100 vietām ASV Senātā (kopā 120 vietas) ASV paredzētas 3. novembrī... Tā ir iespēja uz kādām reālām pārmaiņām. Bet līdz tam... To pat iedomāties grūti, ko tāds varas kārs pašslavināšanās lielmeistars vēl varētu sastrādāt. Nu labi, runājot par Venecuēlas ”sakārtošanu”, nav jau pirmā reize pasaules un arī ASV vēsturē – tā laika prezidents Ronalds Reigans 1988. gadā līdzīgi izrīkojās ar Panamu un tās tā laika prezidentu M. Norjegu. Atšķirība? Vīzdegunīga pārākuma apziņa un pārliecība – kā tā laika ASV pie varas esošie grib rīkoties, tā ir pareizi, – jau bija tāda pati... Nu ja, sociālo tīklu nebija un Reiganam pat vecuma demences periodā inteliģences bija vairāk... 

Ko mums no tā būs mācīties? Nekā jauna nav šai pasaulē un, lai kur un kā tie stratēģiskie partneri neizpildītos, pašiem vien par savu māju, zemi, sētu un valsti būs jādomā un jārūpējas. 

Vai to spējam, mākam un gribam? Lūk, par to visi kopā te, Latvijā, arī varēsim pārliecināties šī gada rudenī, kad notiks kārtējās Saeimas vēlēšanas. Un, – šaubu nav, – būs gana liels pulciņš pašmāju ”trampiņu” – visvisvis...lielāko muldētāju, dažādu brīnumu solītāju, kas ”zina”, kā ”pavisam vienkārši sakārtot” ”valdošā režīma” samežģītās lietas. ”Zina” un to vien alkst, kā atkal nonākt pie varas un ar buldozera cienīgu vērienu sašķūrēt visu, kas vēl šķūrējams, savu plato kabatu virzienā...Un ja vēl atceramies, ka mūsu plēsonīgajam Austrumu kaimiņam ir gan liela gribēšana, gan diemžēl arī varēšana dzīvoties pa daudzu mūsu līdzpilsoņu prātiem tā, ka paši nemaz nepamana, tad... jā, šis tiešām būs ļo-o-oti izaicinošs gads arī te, Eiropas Austrumu flangā.       

Ko varam darīt mēs – tie, kas joprojām mīl, godā un arī lolo gan šo zemi, gan tautu, gan valsti? Kas grib un vēl saules mūžu Latvijai kā vienīgajai vietai uz pasaules, kur mūsu bērniem un mazmazmaz... bērniem augt? 

Laikam jau nekādu īpašu brīnumlīdzekļu nav – ir iespējami labi un godīgi jādzīvo sava vienīgā dzīve te un tagad. Ir jādara viss, ko vien varam paši savā, savas ģimenes un arī jau savas Latvijas labā – ticot un cerot, ka pasaules vēji pierims, ka pašiem pietiks prāta, lai tiem un citām svešām dumjībām līdzi neparautos, ka pietiks spēka un mīlestības, lai visa laba vēlējumi ar uzviju piepildītos. Un tieši to no visas sirds novēlu ikvienam no mums!