Kad ģimenes ceļojuma laikā kārtējo reizi sastingstu, lai pēc mirkļa mestos karstasinīgā cīniņā, ko jau kuro reizi uzsācis jaunākais dēls un vecākā mazmeita (12 un 8 gadi) vai otrādi, pie sevis un, ko tur liegties, nereti arī visai skaļi un uzstājīgi kliedzu: ”Nekad! Ar jums kopā – nekad! Nekādi ceļojumi, nekādas  izklaides!”

Taču tie ir tikai īsi vājuma vai, lielā pulkā esot, tik saprotami sīku nesaprašanos (vai jaunatnes gadījumā – pat savdabīgas izklaides) brīži. Jau atkal esam kādā ļoti interesantajā un piedzīvojumus sološā vietā, garās sarunās visas trīs paaudzes kopīgi apspriežam reizēm pat visai cilvēcei svarīgas problēmas un sapņojam par to, kā tās varētu risināt… Sēžam pie kopīga galda, apspriežam redzēto, plānojam vēl apskatāmo, pirms gulētiešanas, katrs savā viesnīcas numuriņa stūrī nolīdīs, ”iegraužamies” līdzpaņemtajā grāmatā… Un es saprotu – šis ir pats labākais mans un, ceru, arī manu bērnu un mazbērnu laiks. Laiks, kad tiešām esam visi kopā, kad kopā redzam un iepazīstam pasauli, kopā apzināmies, cik svarīgi un mīļi mēs viens otram esam… Kad varu ieraudzīt un nopriecāties, cik zinātkāri un izzināt varoši tomēr ir pirms tam no datora vai laizāmajiem telefoniem neatraujamie bērni.

Ceļojumiem kopā ar bērniem, jo īpaši gados jaunākajiem, kaut vai dodoties tikai līdz Durbes pilij un Šlokenbekas dzirnavu ezeram, līdz pilsētas centra dobēm un Melnezeram, ir vēl kāda brīnišķīga pievienotā vērtība – ar bērnu acīm raugoties, pasaule atklājas atkal un atkal no jauna…  Gan savā mainība, gan lietās, ko pierasti palaižam garām.

Un vēl kāda īpaša bauda un prieks – lai kādi tik brīnumi, kādas izklaides nebūtu bijis tur – aiz trejdeviņām zemēm un trejdeviņām jūrām, paldies dievam, mani bērni atgriežoties joprojām saka to pašu, ko vienmēr: ”Nekur nav tik labi kā mājās!”