Kādreiz kopš bērnības varēja sapņot par kādu profesiju un lēnā garā tai gatavoties. Tagad laiks ir tik strauji mainīgs, ka ieciklēties uz vienu specialitāti nav vērts, jo var gadīties, ka pēc gadiem iecerēto nišu jau ieņēmis lētais darbaspēks – roboti. Puisīšiem, kas nākotnē sevi redz pie dažādu uz priekšu braucošu mehānismu vadības ruļļiem un cer tādā veidā pelnīt lielo rubli, iespējams, būs jāsamierinās ar robotšofera līdzbraucēja lomu. Uz speciāli konstruētiem darba darītājiem varot vairāk paļauties nekā uz neaprēķināmajiem cilvēkiem – roboti neaizmigs pie stūres, nebrauks dzērumā un narkotiku aizmiglotā prātā, brauciena laikā neuzturēs sociālo saikni ar pārējo sabiedrību pa mobilo telefonu, tāpēc tie viegli izkonkurēšot cilvēkus. Jā, grūti šobrīd izvēlēties profesiju, ja zināms, ka daudzi no nākotnē nepieciešamajiem un populārajiem arodiem nav pat vēl nosaukti vārdā. Piemēram, vai kāds no pazīstamajiem un labu naudiņu pelnošajiem blogeriem vai vlogeriem pirms gadiem divdesmit sapņoja par tādu kļūt? Ir jāprot tik veikli grozīties un iespraukties brīvā un labā nišā!

Diemžēl mani vienmēr ir vilinājis tas, kas mūsdienās paliek iepakaļ. Ar kāru aci esmu skatījusies uz profesijām, kas saistītas ar papīrā drukāto vārdu. Arī uz pastnieka amatu. Kas nekait?! Tā ir iespēja kustēties svaigā gaisā, izlasīt dažādus laikrakstus un žurnālus, uzzināt, par ko cilvēki interesējas. Karikatūrās apsmaidītās suņu un pastnieku vēsās attiecības man likās izpūstas no zila gaisa un dzīvnieku nelabvēļu izplatītas. Vajadzēja atcerēties, ka nav dūmu bez uguns… Pirms cēlu pastnieka somu plecos, neviens suns man vēl nebija iekodis. Bet, piestrādājot par pastnieci, droši vien kritu uz nerviem daudziem rejošajiem draugiem. Īpaši sirdīgi bija divi – viens izkoda bikšdibenā caurumu, ko konstatēju tikai mājās (notikuma vietā biju tik apstulbusi, ka nepaspēju pat izlamāt saimnieku), ar otru suni es sacentos lēkšanā abpus žogam – kamēr viņš nosēdās, es mēģināju ielikt avīzi pastkastītē, kad lēca viņš, es rāvu nost rokas (vienreiz sunim izdevās tikt pie kārotās lasāmvielas, un viņš arī nākamajā dienā, kad gāju garām mājai pa otru ielas pusi, ar uzvarētāja žestu rādīja man saņurcīto un dubļos izvārtīto pikuci, kas reiz bija avīze). Pastnieka amatam bija arī citi ”jaukumi”: celšanās naktī, smagā soma, ko dienās, kad bija jāiznēsā «Tukuma Laiks», gribējās vilkt, nevis nest, un alga, ar ko varēju samaksāt vien mēneša elektrības rēķinu un nopirkt jaunas bikses. Jāpiebilst, kas tas notika treknajos gados, kad vēl pastāvēja «Dienas» abonēšanas centrs»».

Bet man tik un tā ir prieks, ka es ielēcu citās kurpēs un iepazinu pastnieka amatu, kas, pēc ASV Darba statistikas biroja datiem, 2022. gadā jau būšot izzudis. Dzīvosim – redzēsim!