Nesen publiskoti tautas skaitīšanas rezultāti, kas neko labu neliecina – Latvijā dzīvo vien nedaudz vairāk par diviem miljoniem iedzīvotāju, kas, salīdzinājumā ar iepriekšējo tautas skaitīšanu, ir ievērojami mazāk, un, ja nekas netiks darīts, tad par spožu Latvijas valsts nākotni runāt būtu naivi. Tikai retais nespēs nosaukt iemeslus, kāpēc tā sanācis – emigrēšana, vājie dzimstības rādītāji, straujā nācijas novecošanās un mirstība… Protams, katrs no šiem iemesliem ir atsevišķas izpētes vērts, bet šoreiz vairāk par pēdējo – par mirstību…
Jā, Latvijā ir ļoti augsts mirstības rādītājs. Patiesībā, visticamāk, par to runāts un stāstīts tik daudz, ka pat īsti tam nepievēršam uzmanību un uzskatām par pašsaprotamu, ja iknedēļas demogrāfiskā statistika jau gadiem ir ar negatīvu tendenci – mirušo pārsvars pār dzimušajiem ir ievērojams. Un, ja kādreiz virtuves diskusijā sanāk apspriest konkrēto tēmu, tad, protams, ka visvairāk tiek pārmests valstij par tās bezatbildīgo politiku. (Nez, ir maz kas tāds, par ko valsti nevainojam?) Tas tiešām ir ļoti ērti, jo valsts demogrāfiskā politika, veselības aprūpe u.c. ar mirstību cieši saistītās jomas nav te tais augstākajā līmenī, bet… katrai monētai ir arī otra puse, tāpat kā katrā strīdā iesaistīti vismaz divi. Un šī otra puse ir valsts iedzīvotāju atbildīga attieksme pret personīgo, savu tuvāko un citu valsts iedzīvotāju veselību un dzīvību. Lielais ceļa negadījumos un dažādos citos nelaimes gadījumos bojāgājušo skaits liecina, ka mūsu – iedzīvotāju – atbildība ir vērtējama kā galēji kritiska. Kāds, cenšoties ietaupīt piecas minūtes, paskrien zem vilciena. Katrā dežūras reizē patruļpolicisti joprojām aiztur cilvēkus, kas brauc pie stūres iereibuši! Vai – vēl banālāk – kāds iedomājās, ka pa plēves biezuma ledu iespējams šķērsot lielu ūdenskrātuvi… Un vainot valdību par to, ka kāds, braucot dzērumā, bez tiesībām, ar tehniski neatbilstošu transportu ar vasaras riepām traģiski iet bojā, ir ja ne muļķīgi, tad vismaz netaisnīgi. Varam jau vainot dabīgo atlasi, bet ne tikai tuviniekiem, arī mūsu valstij, Latvijai, tautai katra no šīm nāvēm, it īpaši, ja iet bojā ļoti jauni cilvēki, ir liela traģēdija…
Viena no tautas gudrībām māca, ka katram jāsāk pašam ar sevi (kā tai teicienā par baļķi cita acī). Nešaubos, ka perfekta nebija pat Māte Terēza, bet uzvesties vismaz tik atbildīgi, lai neapdraudētu ne savu, ne citu dzīvību ir absolūtais minimums un pienākums ne tikai pret sevi un saviem tuvākajiem, bet arī pret tautu un valsti…