Nedēļas nogalē, nesot dažas aizkavējušās avīzes kādam mūsu laikraksta lasītājam, pie daudzdzīvokļu mājas Smārdē uz soliņa pamanījām sēžam rūķi. Nu tādu paprāvu, kuru tikpat labi pakrēslī varēja sajukt ar cilvēku, kas piesēdis atpūtināt kājas. Nekā. Tas esot kaimiņu kopdarbs – sveiciens visiem pirms svētkiem. Dienu vēlāk Irlavā, svētku prieku lūkojot, palielas mājas priekšā un pēc tam autobusu pieturā pamanījām, kā sastapušies dažādi koši tēli – arī pašu priekam. Un tā te varētu uzskaitīt veselu rindu – rūķus, sniegavīrus, Ziemassvētku vecīšus, lampiņu virtenes un zvaigznītes, kas ciematu centros un tālu laukos pa lielu gabalu rāda – te gaida Ziemassvētkus.

Varbūt tas tā savādi skanēs, tā pārāk vienkārši un varbūt pat nodeldēti, bet tiešām – svētkus mēs radām paši – sev un viens otram. Un, kā izrādās, šajā attālinātās kontaktēšanās laikā, kad labāk izvairīties no apsveikumu bučām un ciešiem apskāvieniem, var nolikt rūķīti vai svētku eglīti pie namdurvīm un iepriecināt visus, kas iet vai brauc garām. Tik maz ir vajadzīgs priekam!

Jo tā sajūta ir vissvarīgākā, tieši tā ir pāri visam… Protams, kārojas jau dāvaniņu, kaut kāda mazumiņa, lai tā – pārsteigums būtu, un saldumu paciņu, pavisam niecīgu… Taču tā īstā Ziemassvētku sajūta, man šķiet, pārspēj taustāmo un materiālo… Tā ir sajūta, ka kāds par tevi ir padomājis vai kad vari padomāt par otru – arī ar kaut ko pavisam mazu, tā arī paliekot vārdā nenosauktais rūķis…

Līdz Ziemassvētkiem vēl ir tikai mirklis, patiesībā, tāds kārtīgs elpas vilciens, kurā, var gadīties, mums būs tik daudz skrienamā un darāmā, ka galva ies riņķī, jo gatavošanās un svētku svinēšana ir cilvēka dabā, bet varbūt šis ir tas gads un šie ir tie Ziemassvētki, kad svētku prieka sajūtai varam ļauties vairāk nekā citkārt. Un kas rada prieku? Tas, ka varam būt vairāk kopā, cik nu likums ļauj, būt vairāk blakus tiem, kam esam vajadzīgi, būt vairāk sarunās ar tuvajiem – kaut pa tālruni vai datorā, BŪT līdzās, pat ja nevaram būt cieši klāt.

Un tad lai nāk Ziemassvētki! Balti vai zaļi, kādi būs lemti – vienalga. Es, mēs, jūs sajūtās būsim tiem gatavi!