Kaut zinātniski pamatota jeb aprēķināta, gadu mija tomēr ir tikai tāds cilvēku pasaules pieņemts lielums. Nu palūkojaties apkārt! Dublis min dubli, tumsa ķer tumsu, un nekas vēl neliecina par to, ka pēc pāris mēnešiem sāksies kārtējā dabas atjaunotne, ko ierasts saukt par pavasari. Tieši kurā datumā? Nu nekādi nav paredzams, jo dabā pavisam konkrēts ir tikai tās mainīgums.

Tomēr, atgriežoties pie cilvēkiem, pat ar prātu saprotot, ka 31. decembrim pašam par sevi nu nav pilnīgi nekādas maģiskas nozīmes, teju automātiski tiek iesprausts tas kārtējais karodziņš distancē, ko saucam par dzīvi. Kas raksturīgi, jo nogrieznis aiz muguras garāks, jo šķiet, ka skrējiens kļūst arvien ātrāks un ātrāks, bet neiespētā apjoms – arvien lielāks. Attopies nosacītajā pusceļā un secini, ka dzīve varbūt nav gluži tāda, kādu to biji iedomājies vēl tajā periodā, kad “jūra bija līdz ceļiem”, “visi vārti vaļā” un pats juties teju mūžīgs un visvarošs…

Tāpat kā automātiska pievienotā vērtība personiskajam noskrējienam, palēnām, pamazām ar laikus jeb vecumu zūd sapņu ģenerēšanas iemaņas. Nu, piemēram, ikdienas skrējienā starp darbu, mājām un bērnkopību arvien izplūdušāki kļūst priekšstati par to, kā pavadīsi brīvdienas, kad (un ja) tā radīsies, nākamā gada atvaļinājumu vai, nez, pensiju. Un, kad beidzot pienāk tas ilgi gaidītais atelpas brīdis, izrādās, ka nemaz īsti neproti atslābināties un vēl vairāk – nezini, kas pašam patīk un sniedz gandarījumu. Tie ir tie gadījumi, kad, saskatījies krāsainās bildītes un sajūsmas pilnos pieredzes stāstu sociālos tīklos, saplāno tālus ceļojumus, jo “visi tā dara” un tas “statusam piedien”, kaut noslēgumā jūties tik pārsātināts un noguris, ka pēc tādas “atpūtas” rodas vajadzība vēl kādu brīdi atpūsties (kas tev ko tādu dos?!). Ļoti iespējams, daudz piemērotākas šajā gadījumā būtu bijušas vienkārši vientulīgas pastaigas gar jūru vai iemērkšanās siltā vannā ar grāmatu rokās? Tāpat gan jau būs dzirdēts par situācijām, kad, vinnējot loterijā, cilvēks jūtas pat gandrīz vai nelaimīgs, jo nezina, kā laimēto īsti likt lietā? Nomaksāt kredītus vai tomēr uztaisīt sev Holivudas smaidu? Beigu galā tiek iegādāts kāds šiks auto vai pat nekustamais īpašums, kura uzturēšana, izsīkstot līdzekļiem, kas nejauši ietrāpījušies, kļūst par nastu, ne prieka avotu…

Tad nu Jaunajā gadā novēlu – pirms sarindot apņemšanās un sastādīt nopietnus nākotnes plānus, tomēr atrast brīdi, lai tā pa īstam atkal ieklausītos sevī, mēģinot saprast, kas tad ir tas, kas mums īsteni vajadzīgs! Un, kā psihologi apgalvo (kā arī atsevišķas reliģiskās prakses), jo precīzāk spēsim prātā uzzīmēt un noformulēt sapņus, jo rokas, kājas pašas sāks kustēsies īstajā virzienā, un brīdī, kad ar savu izdevību satiksimies materiālajā pasaulē, nesamulsīsim, bet pratīsim to izmantot.