Atceros tālās bērnības laikus, 50. gadu vidu, kad laukos vilki bija sakoduši zirgu. Kad zirga kājām un gūžai mainīja pārsējus un lika zāles, man kā bērnam ļoti gribējās to redzēt, bet pieaugušie baidījās, ka zirgs varētu satrakoties. Tāpēc man bija jāsēž istabā un tikai par logu drīkstēju mēģināt kaut ko no notiekošā saskatīt. Tādas ir manas pirmās bērnības atmiņas par vilkiem. Apmēram ap to laiku atmiņā arī stāsts par mammas māsas vīru, kurš bijis mācītājs un vēlā ziemas naktī kājām mērojis ceļu no Valkas uz Ērģemi. Viņam sekojuši vairāki vilki... 

 Okupācijas laikā vilkus netaupīja, medīja uz nebēdu. Tomēr populācija ir saglabājusies un, tikai uzliekot nelielus ierobežojumus, mēs jau atkal varam cerēt kādreiz mežā ieraudzīt vilku. Tolaik runāja arī par gadījumiem, kad vilki sakrustojoties ar suņiem un tad tā radušies vilksuņi esot īpaši nekaunīgi, bezbailīgi un nākot lauku sētās...  Šajos laikos, kad vilku medības ir ierobežotas, atkal dzirdam par uzbrukumiem ganāmpulkiem, bet neko par tādiem .... vilksuņiem. Tiesa gan, dzirdēts, ka vilki saplosa pie ķēdes piesietu suni...

Agrāk par to, kādi zvēri dzīvo konkrētā mežsarga apgaitā, zināja mežsargi. Tagad apgaitas lielas, daudz kas notiek digitāli un, šķiet, tādas īstas skaidrības par to, kāda un cik liela ir meža faunas populācija, mums nav. Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās presē parādījās ziņa, ka mūsu novadā, Vānes pusē, mītot lācis... Ar to arī viss beidzās. Gadiem ilgi par lāčiem nekas netika dzirdēts. Jāteic, ka tolaik mums nebija tik daudz lielu cirsmu un, ja meža biezoknī kāds lācis arī bija, tad arī viņam bija kur patverties un cilvēkiem acīs nerādīties. 

Pašlaik mežā galvenais ir cilvēks, turklāt – aktīvs ir cilvēks; notiek lielas mežizstrādes un meža zvēri tiek iztramdīti. Tāpēc arī tie parādās ciemu un pilsētu tuvumā... – jo lielu vienlaidus meža masīvu tā īsti jau vairs nav. 

Protams, šobrīd mūsu pusē lielākā uztraukuma iemesls ir atsevišķos plašsaziņas līdzekļos (NRA un medības.lv – Red.) izplatītais stāsts par to, ka gaišā dienas laikā Sēmes pagastā lācis uzbrucis sēņotājam. Un, jāatzīst, nemaz neskatoties uz autorību, jau izlasot ”informāciju”, ir pārāk daudz jautājumu, lai rakstītajam noticētu. Dīvaini, kāpēc sēņotājs devies sēņot pašā dienas vidū, kad laiks tik karsts un arī lietus nemaz nebija bijis?! Arī ideja par rāpšanos kokā...  – vai tad tā no lāča var aizbēgt? Bet, nu pieņemsim, ka tādā brīdī ilgi domāt nav laika...  Bet – vai sakaitināts, uzbrūkošs lācis patiešām nobijās no nieka bērza zara? Un kāpēc tad pats uzbrukumā cietušais ir tik kautrīgs, ka nerunā skaidru valodu un baidās nosaukt savu vārdu un uzvārdu? Jau tādējādi vien informācijai zūd ticamība... Pilnībā tā izgaisa, kad sākam meklēt skaidrojumu Valsts policijā, ar kuru cietušais it kā sazinājies, un pašvaldībā... Nu nav tāds gadījums reģistrēts! Arī mežniecība, ar kuru pašvaldība sazinājusies, ziņu nav apstiprinājusi... Toties stāsts par ”Sēmes lāci” acīmredzami iedvesmojis vienu no lielākajiem mūsu sabiedrības ”apgaismotājiem” Aldi Gobzemu – viņš publicējis foto ar ”lāci” krūmos pie bērnu rotaļlaukumiņa...  

Par dezinformatoriem skaidrs, taču patiesas, konkrētas ziņas par meža dzīvniekiem, to mājvietām un migrāciju noderētu gan apkārtnē dzīvojošiem draviniekiem, gan aitu, kazu un gaļas liellopu audzētājiem. Kaut vai lai laicīgi spētu nodrošināt savas ražotnes ar elektriskiem ganiem un cita veida nožogojumu, ganu suņiem un tamlīdzīgi 

Un arī Dabas aizsardzības pārvaldei te vajadzētu vairāk skaidrot sabiedrībai, ne tikai to, ka par šādiem gadījumiem ir jāziņo arī pārvaldei. Varbūt pārvaldes darbiniekiem vajadzētu izbraukt, notikumu vietu apsekot, izvērtēt situāciju? Tad arī varētu saprast, bija lācis vai tikai viltus ziņa , kā arī, ja lācis tiešām bija, krātos informācija par dzīvnieku skaitu, paradumiem konkrētā situācijā utt. Šāda informācija mums būtu ļoti noderīga, jo pieredzes ar lāčiem mūsu mežos mums īsti nav.  Cik lielu populāciju mums vajag, cik liela tā ir patiesībā? Vai tikai ap 200, vai tomēr vairāk? Noderētu arī Slovākijas un Rumānijas pieredze, jo tur cilvēki ar lāčiem sadzīvo daudz ilgāk un tādējādi arī uzkrātā pieredze lielāka. 

Es gana labi saprotu arī tos lauku sētu iedzīvotājus, kuru tuvumā apmeties šāds ķepainis. Laukos bērniem nereti uz skolas autobusu jāiet vairāki kilometri un ne vienmēr vecāki uz autobusu var savu atvasi pavadīt. Diemžēl visi nebrauc ar savam personīgajām automašīnām. No autobusa, kam gala punkts ciemata centrā, vairāki kilometri jāmēro pa ceļu, kas vijas cauri mežam...  Šādos gadījumos sadzīvošana ar lāci nudien neliekas pārāk jauka... 

Bet, ņemot vērā iepriekš minēto par lāci Sēmes pagastā un citviet, visai droši varam ticēt arī versijai, ka nepatiesu ziņu kultivēšana notiek ar īpašu mērķi – lai iegūtu īpašu atļauju mūsu valstī lāčus, kas ir aizsargāta suga ES mērogā, medīt. Komercmedībām, kurās var piedalīties arī citvalstu interesenti, tad būtu labs pieprasījums...