Tikko atzīmējām Bērnu aizsardzības dienu. Turklāt starptautisko. Un šie nu reiz ir vieni no retajiem svētkiem, kas tā kā bija pieņemami gan šajos, gan tajos laikos, jo sauklis ”Bērni mūsu nākotne!”, lai cik arī varbūt banāli neizklausītos, ir taču absolūti patiess. Ar izņēmumiem, protams, bet tas darbojas visās sabiedrībās un formācijās, un pat dzīvnieku pasaulē... Cik tieši to katra nācija saprot, – tas gan ir cits jautājums. Bet sauklis, – cepuri nost! – darbojas. Pat tur, kur savus mazgadīgos bērnus pārdod vergu darbam, prostitūcijai, bagātākiem ļaudīm... Un nemaz nevajag domāt, ka tas notiek kaut kur tur, kur saule citādi aust un riet un, kā dziesmā dzied, ”cilvēki citādāk domā”.

Arī mūsu zemē statistika ir diezgan nežēlīga. Gadu no gada pieaug pret nepilngadīgiem vērstu cietsirdīgi varmācīgu noziegumu skaits. Piemēram, no 470 2023. gadā līdz 566 2024. gadā. Jaunāku datu vēl nav, bet zinātāji teic, ka tendence līdzīga. Turklāt jāuzsver, skaitlis bezkaislīgi runā tikai par atklātiem ”noziegumiem” un faktiski daudz neko nepasaka par reālo situāciju, jo pelēkā zona šajā jautājumā joprojām ir lielums, kas nojaušams, bet – līdz galam nezināms... Un vēl, atzīšos, mani tiešām tracina visgudro politiķu ņemšanās, pat histērija jautājumā par demogrāfiju, kas – ak un vai! – mums demonstrē katastrofālu situāciju. Izmirstam! Ak vai, ak vai!... Jā, esam tik maz, cik nu esam... Bet. Tajā pašā laikā, piedodiet, neko, manuprāt, realitātē tieši neko neesam izdarījuši, lai no tiesas un radikāli palīdzētu tiem aptuveni 5000 bērniem, kas joprojām mūsu valstī ir bez vecāku gādības un īsti jau ģimenēm pietuvinātā vidē joprojām nedzīvo! Pacelsim pabalstus par audžu vecāku pienākumu pildīšanu no 215 un 390 eiro vai no 258 uz 468 eiro? Tas par bērna ēdināšanu, jo ir vēl arī vecāku aizstājēja alga – 298 eiro. Pirmkārt, manuprāt, tas šodienas dārdzības apstākļos tāds nieks viens ir, bet no otras puses... Nav te vietas, bet neesmu aizmirsusi dažu labu 90. un 2000. gadu aktīvistu, gan Tukumā, gan jo īpaši toreizējā Kandavas novadā, par kuriem jau tolaik avīzei ziņoja gan kaimiņi, gan bērnu skolotāji, bet... liecināt tā arī neviens nebija gatavs un bērni... Gan jau ir izauguši...        

Jā, aizvadītās nedēļas nogalē kā veltījums bērniem tika rīkoti tradicionāli un arī labi pārdomāti, oriģināli pasākumi. Prieks, ka daudzviet tie tika iezīmēti kā ģimeniskuma, paaudžu kopības svētki – ar kopīgu darbošanos un iepriecinājumiem. Un organizatoru piedāvājums, kā novērojām, it visur tika ar atsaucību atbalstīts. Par svētkiem varēja droši teikt svarīgāko: tie bija izdevušies!..

Bet nu jau atkal ir darba diena, un pa redakcijas atvērto logu brīdi pa brīdim ”iekrīt” gan kādas mammas uzkliedziens, gan bērneļa aizturētās elsas. Gan jau pēc tādas raustīšanas kliegtu pilnā rīklē, ja ne tie te, no augšas, īsti nedzirdamie mātes niknie šņācieni, acīmredzot, draudi... Jā, tieši Bērnu aizsardzības dienā... Un šī ainiņa atkal liek atgriezties pie sākumā minētā saukļa: vai (un kā) mēs patiesi sargājam savu bērnu arī tad, kad svētki beigušies un neviens mūs neredz? Un nav jau runas tikai par fizisku vardarbību. Taču, kā nereti paši savā pieaugušo dzīvē esam varējuši pārliecināties, ne katrai traumai ir zilums. Dažkārt visdziļāk ievaino vārdi, klusēšana un vienaldzība. Dziļas traumas rodas arī no vecāku neiejūtības, neiecietības, paviršības, nesavaldības...

Bērns, kuru nepārtraukti kritizē, no tiesas notic, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Bērns, kura bailes izsmej, iemācās klusēt. Tas, kuram saka: “Neraudi, nav par ko!”, saprot, ka viņa jūtas nav svarīgas. Bērns, kuru salīdzina ar citiem, visu dzīvi var mēģināt nopelnīt mīlestību ar panākumiem vai paklausību.

Dažiem vecākiem reizēm šķiet, ka pietiek bērnu pabarot, apģērbt un aizvest uz skolu. Tomēr bērnam vajag skatienu, kas pamana, ausi, kas uzklausa, un roku, kas neatstumj arī tad, kad viņš kļūdās. Paviršība nav tikai aizmirsta sapulce; tā visbiežāk dzīvo sajūtā, ka vienmēr – gan priekos, gan bēdās un grūtībās – esi palicis viens un tādam tev, iespējams, arī jābūt... Un vēl tie vārdi – nesavaldībā un ātrās dusmās teikti, pašam, iespējams, aizmirstas kā nebijuši... Bet, domāju, ka bērnos, kaut jau pieaugušos tie diemžēl kaut kādā veidā skan visu mūžu...

Zinu jau zinu, nav ideālu vecāku. Ikviens reizēm nogurst, sadusmojas vai pasaka par skarbu. Arī es. Un tā kā esmu četrkārša mamma, kas turklāt dažādu apstākļu dēļ savus bērnus lielākoties audzināju viena, brīžam gāja visādi, tāpēc.. nu varu vien teikt: ”Mani mīļie, vienīgie, es jūs (un arī visus piecus mazbērnus, protams) ļoti ļoti mīlu! Un... piedodiet, no sirds piedodiet par tām reizēm, kad rīkojos nepareizi!...” Nezinu, vai manējiem tas ko līdzēs, bet tiešām ticu, ka maniem mazbērniem viņu ģimenēs dzīvojas drošāk un labāk!