Pagājušas divas nedēļas, kopš preses konferences Latvijas Bankā, kuras prezidents Mārtiņš Kazāks izteica sensacionālus vārdus, ka viena trešdaļa cilvēku pēc 35 nav spējīgi izlasīt sarežģītus tekstus, lai gan viņiem priekšā vēl varbūt pat 40 darba gadi… Tai brīdī prātā ienāca nu jau aizvērtais žurnāls «Rīgas Laiks», kurā dažu labu tekstu nereti nācās pārlasīt pat trīsreiz… Bet, visdrīzāk, ne jau par gremdēšanos antīkajā pasaulē vai smagās filozofiskās apcerēs bija domājis Bankas prezidents. Protams, visu ko var iemācīties, un daudzi no šīs trešdaļas, iespējams, to arī izdarīs, taču lielāks jautājums radās par to: kā tas nākas, ka cilvēki, kas dzimuši un skolā gājuši vēl pirms tik intensīvās interneta un mobilo tālruņu ēras, kāda ir tagad, ir kaut ko tik ļoti palaiduši garām…

Kas pie vainas? Vai skolās praktizētā lasīšana “uz ātrumu” nav aizstājusi iedziļināšanos tekstā un tā izpratni?! Vai pie vainas nu jau arī pasenais laiks, kad jaunieši vidusskolā varēja izvēlēties mācību programmas un līdz ar to arī mācību priekšmetus, kurus mācīties un kurus nē. Tādējādi vispārējas izglītotības vietā daudzi nonāca šauras un bieži arī vājas specializācijas valgos, kas nevienam vien ir pārvilkusi svītru kādam nākotnes mērķim vai sapnim… Protams, ir tik vilinoši iet to vieglāko ceļu un izvairīties no visa, kas ir grūts – piemēram, no matemātikas, fizikas un ķīmijas, iekļaujoties it kā salīdzinoši vieglākajā humanitārajā programmā, bet pēc tam īsti neapgūstot arī to… Bet ko darīt tad, ja interese par vairāk eksaktu vai, piemēram, mediķa profesiju rodas teju vai pēdējā vasarā pirms vidusskolas beigšanas? Vai tieši otrādi – kas gan vari būt par ķīmiķi vai fiziķi, par zinātnieku bez spējas savu padarīto darbu aprakstīt labā un saprotamā valodā?

Jebkurā gadījumā jau drīz gaidāmā abiturientu pieteikšanās centralizētajiem eksāmeniem jauniešiem un viņu ģimenēm liek ļoti nopietni padomāt, kas viņi ir un par ko vēlas kļūt, kādu profesiju apgūt, kādu darbu strādāt…

Te vēl varētu pafilozofēt par skolās ieviestajiem apmācību līmeņiem – optimālo vai padziļināto, no kuriem, vismaz no malas raugoties, patiesībā ir maza jēga, jo augstskolas 1. kursā blakus sēž un mācās kā vieni, tā otri. Bet – jomas pārzinātājiem noteikti te būtu dzelžaināki argumenti, ko pieminēt, par labu vienam vai otram variantam…

Atgriežoties pie lasīšanas prasmēm un tekstiem, kam taču jābūt visas mācīšanās pamatu pamatam, atkal un atkal jāsecina, ka ļoti liela loma šo prasmju veidošanā ir gan skolotājam, gan ģimenei. Un lai piedod tie pieaugušie, kas nu iemanījušies (varbūt apstākļu spiesti?) ne viena vien klasiķa darba lasīšanu aizstāt ar rindkopu gara apraksta izlasīšanu vai filmas noskatīšanos…Vai par Blaumaņa noveli «Salna pavasarī» var spiest, piemēram, pēc filmas «Salna pavasarī? Diez vai, jo šo filmu veido trīs noveļu sižeti. Vai, nelasot grāmatu, bērns pateiks, kurš sižets ir no kura darba un vai to atpazīt ir mācību stundas mērķis? Tas, ka viens otru var papildināt, nav šaubu.

Protams, par lasīšanu varētu runāt vēl un vēl… Vai visiem pieejamas grāmatas, vai visi vecāki var tās nopirkt un vai pašvaldības grāmatu iepirkumam atvēl pietiekami daudz naudas, īpaši lauku bibliotēkām… Tomēr skaidrs ir viens – bez grāmatām un lasīšanas sarežģītus tekstus apgūt nevarēsim. To apstiprina arī zinātnieku veiktie nu jau vairāku desmitgažu (kopš 1999. gada) veiktie pētījumi. Kā vienā no to prezentācijām atklāja Latvijas Universitātes Uztveres un kognitīvo pētījumu laboratorijas zinātnieks Jurģis Šķilters, tā sauktā lineārā (arī ”analogā”) jeb drukātu tekstu lasīšana ļauj uztvert un izprast tekstu vismaz pusotru līdz divas reizes labāk; bērniem, kas paši lasa vai kam vecāki lasījuši priekšā, ir ievērojami lielāks un bagātāks vārdu krājums nekā digitālo rīku pārlūku izmantotājiem un sociālo tīklu klipu slidinātājiem. Atbildot uz žurnālistu jautājumiem, zinātnieks piekrita, ka gudrību var trenēt un tas ļoti labi izdodas, veicinot lasīšanas (arī tekstu klausīšanās) māku un prieku… Tā teikt gribam gudrus, padziļināti spriest spējīgus bērnus, lasām paši, lasām bērniem priekšā un mudinām viņus pašus lasīt!