Piedodiet, mīļie, es tik par to, kas degungalā, varu izteikties. Tātad: pa vakariem izkustinu taukus dārzā, un tur viss pamazām iegūst epilētu ganību jaukumu – i dzeguze vakar aizkūkoja bez santīma, toties ar šerberta gabalu – tātad austrumu saldumu kabatā! Diez, ko tas varētu nozīmēt?? Teju puse gada kaut kā novilkta, bet, re nu, – bagāts netapšu, toties gaidāmi eksotiski iepriecinājumi!?

Nu, dievs ar dzeguzēm, taču, vakara dzestrumā akmeņus staipot, secināju, ka neviens ods vēl nav ausī iedīcis. Ahā, – tā arī ornitologi brīdināja: atlidos dzeguzes, atlidos cielavas un vēl visādi kukaiņu tīkotāji, bet Latvijā ne plūdi beigušies, ne vasaras tuvošanos jūt! Saule ar vēsīgiem zobiņiem ēnā aiz apkakles lien, un tad sāc domāt – pag, ko tie putni pa dienu ēd?! Jā, vienu lempīgu vanagu redzēju – mēģināja sīkputnu ķert, taču tas iespruka kokos, bet visumā – ko sīkie ēd? Vai nebūs tā, ka šī pavasara imitācija pārsteigs putnu vērotājus ne labā nozīmē – skaitīsim tos, kas neperēja un ligzdot uz dienvidiem aizdevās?

Godīgi sakot, nav skaidrs, pēc kādiem iekšējiem pulksteņiem putni vadās un kāpēc tik ietiepīgi dzimtajās ligzdošanas vietās atgriežas. Tas – kaut kā nemoderni, ne pa latviskam… Jo vairāk tāpēc, ka Latvijas laiks uz austrumiem griežas – vecais drošības šefs Kažociņš stāsta par Krievzemes impēriskajiem mērķiem, bet Pulkovas laika vērošanas speciālisti pavēstījuši, ka atgriežas mazais ledus laikmets. Tas sācies jau šogad un turpinās piesalt dažus gadsimtus, tāpēc gājputnu skaits, visticamāk, ievērojami saruks un ornitologiem vairs nebūs iemesla iebilst pret meža zāģēšanu pavasarī.

Viss dabiski nokārtosies. Ja vēl Latvijā uzies naftu, kā tas kārtīgā ziemeļzemē nākas, tad dzīvosim, cepuri kuldami. Kā parasti dažam tie būs treknie gadi, bet pārējie varēs trenkāt reņģes aizsalušajā līcī vai turēt aitas, jo, kā ziemeļu ļaudis saka – mēs izdzīvosim, kamēr vien kāda dzīva sirds līdzās pukstēs… Lūk, cik jaukas pārdomas atsaldētā galvā!