Šo sleju zināmā mērā varētu uzskatīt par tādu kā atvainošanos neklātienē. Atvainošanos mūsu Valsts Prezidentam Valdim Zatleram. Par to necieņu, ko pret viņu līdz šim jutu un šad tad arī visai atklāti paudu…
Ar savu pēdējā laika stāju un rīcību Prezidents (Re, beidzot bez piespiešanās varu uzrakstīt tā, kā pienākas, – ar lielo burtu!), manuprāt, ir apliecinājis vairākas labas un ļoti cerīgas lietas. Vispirms jau to, ka godīgs cilvēks savu sirdsapziņu tik lēti nevar apklusināt – ne par lielu un pavisam lielu naudu, ne par lielu un vēl lielāku varu. Acīmredzot izšķirīgos mirkļos tas skaidrais pamats liek rīkoties gan taisnīgi, gan drosmīgi, gan arī izlēmīgi.
Manuprāt, vislabāk to apliecinājuši divi Valsts prezidenta paziņojumi, ar kuriem viņš ir ieņēmis skaidru pozīciju, pilnībā atkāpjoties, piemēram, no V. Vīķei-Freibergai tik raksturīgās, reizēm neskaidrās laipošanas un runāšanas pārlieku aizplīvurotajā Ezopa valodā. Tā Parex bankas jautājumā, nostājoties pret Saeimas vairākumu, Prezidents ir skaidri un gaiši pateicis, ka jaunie, saskaņiešu rosinātie likuma grozījumi strādātu nevis Latvijas un tās tautas, bet gan tikai bijušo bankas īpašnieku un viņu ģimenes locekļu labā. Un, vai redzējāt, kādi "velniņi" – gan lepnums, gan azarts – teju vai dzirksteļoja V. Zatlera acīs, apklusinot televīzijas žurnālistu bažas par naudas maisu pārlieku lielo ietekmi Latvijas politikā?! Cik daudz pašapziņas skanēja atbildē: "Valsts prezidentam tā ir vēl lielāka. Un likuma grozījumus, kas ir pretrunā ar valsts un tautas interesēm, es neizsludināšu!"
Otrs cieņu pelnījušais izteikums – Prezidenta izsmeļošais skaidrojums par valsts parādiem, noraidot jelkādus pārmetumus šī brīža valdībai. Šobrīd no saņemtā aizdevuma valdība tērējot labi, ja 20%. Un pusi no šīs summas tieši tam, lai apmaksātu iepriekšējo gadu gāzētāju sastrādāto…To pašu gāzētāju, kas tagad vaimanā par "milzīgo parādu nastu"…
Saprotu jau, ka mans šī brīža prieks nākotnē var tikt arī sabojāts. Bet… pateicība par dāvāto cerību tomēr svarīgākā. Lai tiek uzslavas ar uzviju un varbūt pat avansā, ja vien tā izdodas saglabāt pārliecību, ka labs cilvēks vispirms ir godīgs cilvēks un ka tieši godīgums ir arī laba politiķa mērs.